Balsenes vēzis

Latvijā ik gadu tiek diagnosticēti aptuveni 9000 jauni ļaundabīgo audzēju gadījumu, no kuriem aptuveni 130-150 ir balsenes ļaundabīgi audzēji. Pēdējo desmit gadu laikā saslimstība ar ļaundabīgiem audzējiem kopumā pieaug par 2-5%. Savukārt 60% gadījumos vēzi diagnosticē trešajā un ceturtajā stadijā. Pasaules statistika liecina, ka balsenes audzējs aizņem 2,4% no visiem audzēju veidiem kopumā, un 2,1% no visiem nāves gadījumiem, kas notikuši audzēja rezultātā, vīriešu vidū, ir saistīti ar balsenes audzēju, stāsta LOR Klīnikas otolaringologs Elza Rāte.

Balsene atrodas kakla priekšējā daļā. Balseni no priekšpuses sedz kakla taisnie muskuļi, fascijas un āda. Pati primitīvākā no balsenes funkcijām ir elpceļu aizsardzība. Cilvēkiem balsene pārtapusi par kompleksu un specializētu orgānu ne tikai elpceļu aizsardzībai un elpošanas kontrolei, bet arī skaņu un runas producēšanai. Lai nodrošinātu precīzu šo mehānismu darbību, ir nepieciešama precīza balsenes anatomiskā struktūra, kas ir būtiska normālai balsenes funkcionēšanai. Balsene ietver sevī dažādus būtiskus refleksus, kas nepieciešami elpceļu aizsardzībai pret dažādiem ārējiem stimuliem un svešķermeņiem. Balsenei ir svarīga loma runas veidošanā un elpošanā, līdz ar to audzēji, kuri ir lieli izmēros veicina nespēju runāt un elpot.

Balsenes vēža veicinošie faktori:

• Primārie faktori balsenes ļaundabīgiem audzējiem ir ilgstoša tabakas un/vai alkohola lietošana. Abu šo kaitīgo faktoru kombinācija veicina sinerģisku kancerogēnu efektu balsenes audiem, 90% balsenes audzēju gadījumu, pacienti anamnēzē atzīmē, ka lieto alkoholu un smēķē. Arī pasīvā smēķēšana palielina risku saslimt ar balsenes ļaundabīgiem audzējiem.
• Gastroezofageālā atviļņa slimība ir kā iespējamais faktors balsenes vēža veidošanās procesā, taču pilnībā vēl nav izpētīts.
• Ķīmisko vielu riska faktors saistās galvenokārt ar piesārņojumu darba vietās, bet pilnībā vēl nav izpētīts. Veiktajos pētījumos, atzīmē, piemēram, azbesta saistība ar balsenes plakanšūnu karcinomu, kā arī šķīdinātāji un lakas palielina risku uz saslimšanu.
• Ģimenes anamnēze: paaugstināts risks indivīdiem ar 1 pakāpes radinieku slimojošu ar galvas, kakla plakanšūnu karcinomu.
• Galvas un kakla audzēju riska faktori sevī ietver inficēšanos ar dažādiem karcinogēniem vīrusiem, tai skaitā Cilvēka papilomas vīrusa infekcija, kas tiek atrasta aptuveni 35% galvas un kakla vēžu slimniekiem.

Balsenes vēža simptomi:

1. Balss izmaiņas – piesmakums, balss zudums
2. Sāpīga rīšana, kā arī apgrūtināta rīšana
3. Kamola vai dedzinoša sajūta kaklā
4. Ilgstošs klepus
5. Pastāvīgas sāpes kaklā, sāpes ausīs
6. Smagākos gadījumos – apgrūtināta elpošana, asins spļaušana
7. Daži pacienti arī sūdzas par sliktu elpu, elpas trūkumu, svilpojošu skaņu elpošanas laikā, svara zudumu un lielu nespēku.

Speciālista konsultācija nepieciešama, ja kāds no šiem simptomiem ir ilgāk par 3 nedēļām. Šāda veida simptomi bieži ir sastopami pie laringīta (balsenes iekaisuma), bet labāk, protams, atrādīties speciālistam. Nepieciešamības gadījumā tiks veikta padziļināta izmeklēšana, lai precīzāk noteiktu diagnozi.

Balsenes vēža ārstēšanas principi.

Balsenes vēža ārstēšana sevī ietver ķirurģisku, staru un ķīmijterapiju. Ļaundabīgu balsenes audzēju gadījumā, lielākoties pieeja ir caur atvērtu brūci kakla priekšpusē, lai pēc iespējas labāk izvērtētu audu bojājumu, un radikālāk izoperēt.

Biežāk pielietotās operācijas pie ļaundabīgiem balsenes audzējiem ir traheostomija ( pielieto vēlīnās stadijās, lai nodrošinātu spēju elpot), hordektomija ( vienas vai abu balssaišu izņemšana), balsenes rezekcija (daļēja balsenes izņemšana) un laringektomija (visas balsenes izņemšana). Pēc laringektomijas un balsenes rezekcijas, pacientiem psiholoģiski grūtākais ir apgrūtināta vai pilnīga nespēja runāt.

Pasaulē tiek runāts par trīs būtiskākajām balss atjaunošanas iespējām pēc totālas laringektomijas:

1. runa, izmantojot mākslīgo balseni.
2. runa, izmantojot ezofageālo balsi.
3. runa, izmantojot traheoezofageālo balsi.

Balss atgūšanas metodes izvēle tiek balstīta uz ķirurga, audiologopēda un pacienta kopīgi pieņemtu lēmumu. Lēmums ir visveiksmīgākais, ja tas ir pieņemts, ņemot vērā pacienta komunikatīvās vajadzības, fizikālo un mentālo stāvokli, kā arī paša pacienta vēlmi.

Pie onkoloģiskām saslimšanās apmēram 50-55% gadījumos staru terapija ir viena no ārstēšanas metodēm. To lieto gan kā pamata pastāvīgu metodi, gan kombinācijā ar ķirurģiju ( pēcoperācijas staru terapija), gan kopā ar ķīmijterapiju. Izšķir:

• radikālu staru terapiju

Radikāla staru terapija raksturojas ar to, ka audzējs saņem maksimāli pieļaujamo summāro starojuma devu. To izmanto, ja tādējādi slimniekam tiek dota eksistences iespēja.

• simptomātisku/paliatīvu staru terapiju

Ja nav iespējama radikāla iejaukšanās, dēļ audzēja plašuma, pacienta vispārējā stāvokļa, tad tiek pielietota paliatīvā staru terapija, kas neļauj panākt pilnīgu pacienta izveseļošanos, taču pagarina pacientam dzīvildzi, uzlabo dzīves kvalitāti. Atšķirībā no radikālās staru terapijas, paliatīvās un simptomātiskās staru terapijas pielietotās apstarošanas kursu devas ir mazākas.