Pakalpojumi

Modernas LOR diagnostikas iespējas, izvēlētajam pakalpojumam!

Modernas LOR diagnostikas iespējas izvēlētajam pakalpojumam!

LOR klīnikā veicam dažādas sarežģītības diagnostikas pakalpojumus, izmantojot modernas izmeklēšanas metodes un visjaunākās paaudzes aparatūru, tādējādi nodrošinot precīzu diagnostiku, efektīvu ārstēšanu un rūpīgu pieeju katra pacienta veselībai.

Izmeklējumus veic augsta līmeņa speciālisti, īpašu uzmanību veltot izmeklējuma precizitātei un iegūto rezultātu analīzei.

Otorinolaringologa konsultācija

Otolaringologs (ausu, kakla un deguna ārsts) konsultācijas laikā veic deguna, rīkles, aizdegunes un ausu slimību diagnostiku un ārstēšanu, kā arī nepieciešamības gadījumā nozīmē papildu izmeklējumus. Piemēram, pacientiem ar akūtām, hroniskām vai atkārtotām ausu, deguna un kakla slimībām LOR klīnikas speciālisti var nozīmēt veikt:

  • timpanometriju – neinvazīvu vidusauss izmeklējumu, ar kuru nosaka bungplēvītes kustīgumu, bungu dobuma spiedienu un dzirdes kauliņu kustīgumu;

  • LOR orgānu endoskopiju – deguna dobuma, aizdegunes, rīkles un balsenes videonovērošanu un slimību diagnosticēšanu;

  • refleksometriju – bungplēvītes kustīguma un spiediena mērīšanu ārējā auss ejā;

  • bungplēvītes mikroskopiju – mikroskopa kontrolē tiek novērtēta bungplēvīte, bungdobums, veiktas nepieciešamās manipulācijas ausī.

Otoneirologa konsultācija

Reibonis ir sajūta, ka visa pasaule griežas apkārt. To mēdz pavadīt slikta pašsajūta, piemēram, vemšana, nelabums, līdzsvara un koordinācijas traucējumi. Reibonis ir otra biežākā pacientu sūdzība pēc galvassāpēm. Vairumā gadījumu precīzu diagnozi un tai sekojošu sekmīgu ārstēšanu palīdz noteikt rūpīga pacienta anamnēze un izmeklēšana. Pārsvarā šīs situācijas ir ar labvēlīgu iznākumu. Ja reibonis ir ļoti stiprs, to pavada samaņas zudums, rīšanas un runāšanas grūtības, nekavējoties ir jādodas uz slimnīcu.


Tomēr visbiežāk – apmēram 70% gadījumu – reiboni izraisa patoloģija iekšējā ausī. Pārējie 30% var būt saistīti ar neiroloģiskiem traucējumiem, sirds un asinsvadu slimību problēmām u.c. slimībām.


Vairumā gadījumu pirmā izvēle būtu otoneirologa apmeklējums, kas savā ziņā būtu kā ceļvedis jūsu problēmu risināšanai. Otoneirologs konsultē un ārstē pacientus reiboņa gadījumos. Konsultācijas laikā, izmantojot speciālus testus un izmeklējumus, ārsts diferencē reiboņa veidu – vestibulārs (sajūta, ka apkārt viss griežas) vai nevestibulārs (nelīdzsvara sajūta). Vienlaikus nosakot, kādu anatomisko struktūru bojājums to izraisa, kāds ir tā cēlonis, jo no tā ir atkarīga ārstēšana un rezultāts. Jāatceras, ka reibonis ir viens no neviendabīgākajiem simptomiem, kas prasa precīzu izmeklēšanu.

Logopēda/audilogopēda konsultācija

Gan valodai, gan komunikācijas spējām ir ļoti liela nozīme cilvēka dzīvē. Valodu mēs lietojam, lai sazinātos ar citiem, paustu savas emocijas, lai pateiktu, ka mīlam kādu, un lai risinātu problēmas. Ja valodas attīstība kavējas, meklējiet speciālista palīdzību. Logopēda vai audiologopēda pirmreizējā konsultācija ilgst aptuveni 45 minūtes. Tās laikā tiek noskaidroti anamnēzes dati, pārbaudīta valodas sapratne, ekspresīvais vārdu krājums, skaņu izruna, fonētika (skaņu uztvere, izdalīšana no vārda utt.).


Vienlaikus tiek veikta runas motorikas izpēte, novērtēta bērna valodas sistēma (spēja gramatiski pareizi veidot teikumus), lasīšanas un rakstīšanas prasmes. Vadoties pēc pārbaudes rezultātiem, tiek veidots slēdziens un vienošanās ar pacientu vai viņa vecākiem par turpmāku sadarbību. Pārbaudē audiologopēds novērtēs:

  • jūsu artikulāciju jeb žokļa, lūpu un mēles kustības, kas ir pamatā runas skaņām;

  • elpošanu un balss saišu darbību un spēju veidot skaņas. Balss var būt skaļa vai klusa, augsta vai zema. Balss traucējumi var rasties, arī neievērojot pareizu balss higiēnu, piemēram, pārāk daudz runājot, kliedzot vai ja ir pārlieku forsēts klepus;

  • runas plūdumu jeb ritmu. Cilvēki mēdz runāt pārāk ātri vai lēni, atkārtot skaņas vai arī runā ievēro pārāk daudz paužu. To sauc arī par stostīšanos.

Logopēda/audiologopēda nodarbības

Vairumā gadījumu logopēda vai audiologopēda palīdzība ir nepieciešama, ja novēro:

  • skaņu jaukšanu vai aizstāšanu, atsevišķu skaņu neizrunāšanu;
  • valodas/runas sapratnes traucējumus;
  • valodas attīstības aizturi;
  • fonācijas jeb balss kvalitātes traucējumus – disfoniju (balss saišu vājums), afoniju (balss zudums) u.c.;
  • runas tempa un ritma, stostīšanās izpausmes (bērniem, pieaugušajiem);
  • dažādas mācīšanās grūtības (disleksija – nespēja lasīt, saprast izlasīto; disgrāfija –traucēta pareiza rakstīšana);
  • citos gadījumos.

Logopēda vai audiologopēda nodarbības notiek vienu reizi nedēļā. Katras nodarbības ilgums ir aptuveni 30–40 minūtes atkarībā no bērna vecuma un koncentrēšanās spējas. Nodarbībās vēlama vecāku klātbūtne, lai veiksmīgi nostiprinātu apgūtās iemaņas mājas apstākļos.


Audiologopēda nodarbību galvenie virzieni:


Runas traucējumi

Visbiežāk dzirdēts, ka audiologopēds palīdz bērniem “iemācīties pareizi runāt”, taču šie speciālisti strādā arī ar pieaugušajiem. Ir vairāki iemesli, kāpēc cilvēkam ir iespējami runas traucējumi. Dažkārt tie parādās jau bērnībā, bet citkārt ir novērojami pēc slimības vai traumas. Balss traucējumu gadījumā svarīgs ir to rašanās cēlonis. Audiologopēds balss terapiju sāk tikai pēc ārsta rekomendācijas. Atkarībā no cēloņa terapija var būt izglītojoša (par balss lietošanas higiēnu), balsi ierobežojošs režīms, elpošanas vingrinājumi, kakla un balsenes muskuļus stiprinoši vingrinājumi, balss vingrinājumi un vokālie vingrinājumi.


Valodas traucējumi

Cilvēkam ar valodas traucējumiem var būt grūtības runāt, saprast runu, lasīt vai rakstīt. Ir vairākas metodes, ar kuru palīdzību iespējams uzlabot valodu. Atbilstošā metode tiks izvēlēta atkarībā no terapijas mērķa. Logopēda vai audiologopēda nodarbības būs individuālas, taču tajās ieteicams iesaistīt arī ģimenes locekļus un nodarbībās apgūto izmantot mājās veicamās ikdienas aktivitātēs.


Rīšanas traucējumi

Mums visiem kādreiz gadās grūtības norīt, piemēram, ir nepieciešama papildu piepūle, lai norītu sīkstu gaļas gabalu. Bieži ir pieredzēta situācija, kad dzēriens nokļūst elpceļos, liekot cilvēkam aizrīties un klepot. Cilvēkam ar rīšanas traucējumiem šādas situācijas gadās bieži.

Pediatra konsultācija

Pediatrs ir bērnu ārsts, kurš specializējies bērnu slimību diagnostikā, ārstēšanā un to profilaksē. Pediatrs rūpējas par bērnu veselīgu augšanu un attīstību no dzimšanas līdz 18 gadiem. Vienlaikus konsultē par veselības profilakses, vakcinācijas, uztura, fiziskās slodzes, norūdīšanās, imunitātes stiprināšanas un citiem ar bērnu veselību saistītiem jautājumiem. Nepieciešamības gadījumā tiek nozīmēti papildu izmeklējumi. Akūtu vai hronisku slimību gadījumos bērnu ārsts nodrošina operatīvu un pilnvērtīgu izmeklēšanu un ārstēšanu.


Kā sagatavoties vizītei?

Dodoties vizītē pie pediatra, līdzi jāņem visi ar konkrēto slimību saistītie izraksti un slēdzieni, kas saņemti citās ārstniecības iestādēs, ja tādi ir, kā arī potēšanas pase un veikto analīžu un izmeklējumu rezultāti. Tas ārstam sniedz maksimāli daudz informācijas, kas uzlabo bērna izmeklēšanu, diagnozes noteikšanu un palīdz izvēlēties piemērotāko ārstēšanu. Turklāt šī informācija palīdz taupīt laiku un līdzekļus, jo var gadīties, ka daži izmeklējumi jau ir veikti un vairs nav atkārtoti jāveic. Vecākiem ieteicams mājās laikus sagatavot jautājumus, lai vizītes laikā neaizmirstu kaut ko ļoti būtisku.


Kā notiek vizīte?

Sarunā ar vecākiem pediatrs veic bērna apskati un izvērtē līdzi paņemto analīžu un izmeklējumu rezultātus. Vienlaikus ārsts novērtē bērna svara un auguma atbilstību vecumam. Ārsts izvērtē sūdzības un precizē problēmas. Ja nepieciešams, pediatrs nozīmē papildu izmeklējumus, nosūta bērnu konsultēties pie citiem speciālistiem un vienojas par nākamo vizīti.


Pēc bērniņa piedzimšanas pediatrs uzņemsies profesionālu, ieinteresētu, individuālu aprūpi mazulim, sniedzot konsultācijas par mazuļa attīstību, barošanu, kopšanu un slimību profilaksi.

Galvas impulsu tests

Nereti pacienti sūdzas par līdzsvara traucējumiem vai galvas reiboņiem. Galvas reibonis ir traucējošs, nepatīkams simptoms, kas samazina darbaspējas. Tā ir veselības problēma, kas jānovērš. Vairumā gadījumu precīzu diagnozi un tai sekojošu sekmīgu ārstēšanu palīdz noteikt rūpīga pacienta anamnēze, otoneirologa konsultācija un izmeklējumu veikšana.


Reiboni apmēram 70% gadījumu izraisa patoloģija iekšējā ausī. Pārējie 30% var būt saistīti ar neiroloģiskiem traucējumiem, sirds un asinsvadu slimību problēmām u.c. slimībām.


Galvas impulsu tests ir vienīgais izmeklējums, kas izvērtē vestibulāri okulāro refleksu. Ar šo testu var vienkārši, ātri un neinvazīvi noteikt reiboņa cēloni un sākt ārstēšanu. Papildus galvas impulsu testam var izmantot arī audiometriju un timpanometriju.


Galvas impulsu testa metodes priekšrocība ir diagnozes noteikšanas precizitāte, kas ļauj konstatēt, vai pacienta problēma ir neiroloģiska vai saistīta ar iekšējās auss slimībām. Izmeklējums ir nekaitīgs un nerada nepatīkamas sajūtas.

Alergologa konsultācija

Alergologs noteiks alerģijas cēloņus, kā arī palīdzēs, ja ilgstoši ir apgrūtināta elpošana caur degunu vai iesnas, acu apsārtums, konjunktivīts, ādas izsitumi, kurus var pavadīt nieze, hroniski gremošanas traucējumi vai ilgstošs klepus un elpas trūkuma lēkmes. Nepieciešamības gadījumā iespējams veikt arī spirometriju vai ādas alerģijas testu. Pakalpojumus piedāvājam gan bērniem, gan pieaugušajiem.

Alergēnu specifiskā imūnterapija

Alergēnu specifiskā imūnterapija ir vienīgais ārstēšanas veids, kas iedarbojas uz alerģijas rašanās cēloņiem. Beidzoties ārstēšanas kursam, ir jūtama ilgtermiņa iedarbība.


Neatkarīgi no imūnterapijas veida tā atvieglo alerģijas simptomus jau pirmajā pusgadā pēc ārstēšanas sākšanas. Sākumā preparāts tiek lietots, pakāpeniski palielinot tā devu. Pēc tam lietošanu turpina, lietojot nemainīgu uzturošo devu. Ļoti svarīgi, izvēloties imūnterapiju, ir precīzi ievērot ārsta norādījumus. Vidēji terapijas ilgums būs 3–5 gadi. Pareizi lietojot, alergēnu imūnterapijas efekts saglabājas arī pēc preparāta lietošanas beigām – simptomi samazinās vai pat izzūd. Terapijas efektivitāte dažādos medicīnas literatūras avotos norādīta 70–85%, un tas ir daudz.


Alergēnu imūnterapijas galvenā priekšrocība salīdzinājumā ar pretalerģijas medikamentiem ir tā, ka jau pirmajā ārstēšanas gadā samazinās alerģijas izpausmes un nepieciešamība lietot pretalerģijas medikamentus – vietējos glikokortikoīdus, antihistamīna medikamentus utt. Pretalerģijas zāles ātri un sekmīgi likvidē alerģijas simptomus, taču, ja tās nelieto, simptomi atkal parādās. Savukārt alergēnu specifiskā imūnterapija ir vienīgais ārstēšanas veids, kas iedarbojas uz alerģijas rašanās cēloņiem. Imūnterapija neļauj rasties arī citām alerģijām vai alerģiskajam rinītam attīstīties par bronhiālo astmu.


Terapijas mērķis ir samazināt cilvēka jutīgumu pret alergēnu, pakāpeniski mainot organisma imūnsistēmas atbildi un nodrošinot noturību pret alergēnu, organismu pakāpeniski pieradinot pie alergēna, ko tas nepanes. Piemēram, ja alerģiju izraisa putekļu ērcīte vai ziedputekšņi, tad pacients ilgstoši saņem preparātu, kas organismu pakāpeniski pieradina pie šiem alergēniem. Līdzīgi ir tad, ja ir alerģija pret bišu vai lapseņu dzēlieniem, dzīvnieku blaugznām, pelējumiem utt. Lai sasniegtu šo mērķi, pacientiem rūpīgi jāievēro ārsta norādījumi imūnterapijas laikā.

Dzirdes akustiķa konsultācija

Dzirdes akustiķis konsultācijas laikā izvērtē dzirdes pārbaudes rezultātus, pacienta individuālās ikdienas prasības un atrod vispiemērotāko tehnisko risinājumu vājdzirdības mazināšanai.


Vienlaikus dzirdes aparāti tiek pielāgoti atbilstoši dzirdes līmenim un sniegti skaidrojumi par to iespējām un funkcijām. Nepieciešamības gadījumā tiek izgatavoti individuāli auss ieliktņi dzirdes aparātu pilnvērtīgai izmantošanai. Pirmreizējās konsultācijas ilgums ir aptuveni 1 stunda.

Dzirdes aparātu regulēšana

Dzirdes akustiķis konsultācijas laikā jūsu ausī ievietos dzirdes aparātu. Pielāgos to jūsu vājdzirdības pakāpei un jums pieņemamam skaļumam. Turklāt jums tiks sīki paskaidrots, kā lietot dzirdes aparātu – kā to ievietot ausī, kā kontrolēt skaļumu. Speciālists arī norādīs, kā jākopj dzirdes aparāts, kā jānomaina baterijas, jātīra tas un jāžāvē. Visbeidzot, speciālists paskaidros, kā dzirdes aparāts reaģē dažādās situācijās. Tad varēsiet doties mājās ar savu jauno dzirdes aparātu.


Pirmie soļi dzirdes aparāta lietošanā

Pirmajās pāris dienās jums būs jāpierod pie jaunā dzirdes aparāta. Sākumā lietojiet to pāris stundu dienā jums pazīstamā vidē. Dažas lietas liksies neierastas. Vislabākais veids, kā pārbaudīt jauno dzirdes aparātu, ir runāt ar cilvēkiem vai skatīties TV pārraides. Jums jūsu paša balss šķitīs nepierasta vai pārāk skaļa, jo bijāt pieraduši runāt skaļi, lai sevi dzirdētu. Mēģiniet runāt nedaudz klusāk. Pierakstiet savas izjūtas – tas palīdzēs ārstam noregulēt jūsu dzirdes aparātu atbilstošā skaļuma līmenī.


Atkārtota dzirdes akustiķa konsultācija jeb dzirdes aparātu regulēšana ierasti tiek nozīmēta divas nedēļas pēc pirmreizējās konsultācijas, lai uzlabotu pacienta komfortu un runas uztveres spēju. Balstoties uz pacienta atsauksmēm, speciālists veiks papildu dzirdes aparāta regulēšanu, kā arī nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu tehniskā palīglīdzekļa pilnvērtīgu lietošanu. Dzirdes akustiķis atbildēs uz visiem jūsu jautājumiem un sniegs nepieciešamos padomus. Lai uzlabotu jūsu komfortu un runas uztveres spēju, dzirdes aparāts tiks noregulēts konsultāciju laikā.

Toņa audiometrija

Precīza instrumentāla dzirdes asuma pārbaude, ko veic ar elektroakustisku aparātu – audiometru.

Audiometrija nepieciešama, lai:
  • noteiktu dzirdes asumu;
  • noteiktu dzirdamības slieksni un jutību uz dažādām skaņām;
  • noteiktu dzirdes traucējumu slieksni;
  • izvēlētos piemērotu dzirdes aparātu;
  • diagnosticētu vidusauss un iekšējās auss slimības.

Toņa audiometrijas pārbaude norit, izmantojot speciālas austiņas, kurās katrā ausī atsevišķi tiek atskaņoti 250, 500, 1000, 1500, 2000, 3000, 4000, 6000 un 8000 Hz frekvenču signāli no 10 dB līdz pat 120 dB skaļumam. Pie 90 dB pazeminājuma cilvēkam tiek piešķirta 5. pakāpe, kas nozīmē nedzirdību.


Toņa audiometrija pārbauda gan gaisa vadāmību, gan kaula vadāmību. Ko tas nozīmē? Gaisa vadāmību pārbauda ar speciālām austiņām, skaņai nonākot līdz iekšējai ausij caur ārējās auss kanālu un vidusauss dobumu. Kaula vadāmību bauda ar speciālu skaļrunīti, kuru uzliek tieši aiz auss, uz aizauss paugura. Tādā veidā skaņas signāls tiek atskaņots uz kaula un mērīts, kā strādā dzirdes nervs caur kaula vadīšanu.


Ar gaisa vadīšanas iegūto līkni mēs varam noteikt, vai ārējā ausī nav sēra korķis, kurš ir nosprostojis kanālu, kā arī mazkustīga bungplēvīte var ietekmēt skaņas novadi līdz smadzeņu iekšējām struktūrām, iespējamas vairākas citas ar gaisa vadāmību saistītas slimības. Ir svarīgi pārbaudīt kaula vadāmību, lai noteiktu dzirdes nerva darbības kvalitāti, kā arī šis mērījums parāda vecuma vājdzirdību, otosklerozi u.c. slimības.


Toņa audiometrijas pārbaudes metode prasa no pārbaudāmās personas spēju koncentrēties un maksimāli iesaistīties, lai gūtu rezultātus, tāpēc bērniem tieši šo mērījumu iesaka, sākot no 4–5 gadu vecuma, ar nosacījumu, ka bērns ir ar vecumam atbilstoši attīstītu intelektu un komunikācijas spējām.

Savukārt bērniem līdz 4 gadu vecumam ir domāta brīvā lauka audiometrija. Brīvā lauka audiometrijā nosaka dzirdes slieksni abām ausīm, toties toņa audiometrijā dzirdes slieksni nosaka katrai ausij atsevišķi, jo dzirde reti kad pasliktinās vienādi un vienlaikus abās ausīs. Mēdz būt situācijas, kad cilvēkam viena auss ir labi dzirdoša, bet otra sliktāk dzirdoša, un tad ļoti liela nozīme ir tieši toņa audiometrijas rezultātam.

Toņa audiometrijas rezultātā iegūst audiogrammu (grafisks attēls) ar gaisa un kaula vadāmības līknēm katrai ausij atsevišķi, ar kuru pacients var vērsties pie otolaringologa vai dzirdes akustiķa.


Izmeklējuma norise:

Uz ausīm uzliek austiņas, caur kurām dod skaņu signālus. Kad pacients sadzird skaņas signālu, viņš nospiež podziņu, apstiprinot, ka ir dzirdējis skaņu. Skaņas stiprums un augstums tiek mainīts. Dzirdes testa rezultāts ir grafiks (audiogramma), kas parāda dzirdes traucējumu raksturu un pakāpi. Pēc izmeklējumu rezultātiem ārsts diagnosticē dzirdes traucējumu pakāpi. Procedūra ir komfortabla un nesāpīga.

Brīvā lauka audiometrija

Brīvā lauka audiometrija ir pārbaudes metode, kas ļauj precīzi un agrīni noteikt dzirdes pazeminājumu gan bērniem, gan pieaugušajiem. Brīvā lauka audiometrija atšķirībā no citiem audiometrijas veidiem vienlaikus nosaka abu ausu summāro dzirdes slieksni. Ko tas nozīmē? Veicot šo mērījumu, cilvēks klausās skaņu signālus dažādās frekvencēs un skaļumā vienlaikus ar abām ausīm. Rezultātā iegūst audiogrammu, kurā redzams, kādu skaņas stiprumu un frekvenci cilvēks dzird vislabāk un kurās frekvencēs ir dzirdes pazeminājums. Tas ir svarīgi, lai saprastu, kāpēc cilvēks nesadzird runu, jo katrai skaņai ir savs skaņas stiprums (dB) un frekvence (Hz). Piemēram, spalgo frekvenču skaņas – S, F, K, T – ir 2000 līdz pat 8000 Hz frekvenču diapazonā, bet tajā pašā laikā skaņas – Z, M, D, B u.c. – ir 250 līdz 1000 Hz frekvenču diapazonā. Pamatskaņu frekvences jeb frekvences, kuras cilvēks sadzird vislabāk, ir 250, 500 un 1000 Hz. Biežāk ir traucēta augsto frekvenču skaņu sadzirdēšana, tāpēc cilvēks sāk neuztvert runu.


Pieaugušais neliela dzirdes pazeminājuma gadījumā runu izprot labāk nekā bērns, jo pieaugušajam runa jau ir attīstījusies, kā arī spēja “lasīt no lūpām”, ja ir dzirdes pazeminājums, ir izteiktāka. Bērna runas attīstība norit noteiktā secībā, un, ja bērnam dzirde pazeminās, attīstība ir traucēta, tāpēc ir svarīgi laikus konstatēt dzirdes traucējumus.


Brīvā lauka audiometriju veic gan bērniem, gan pieaugušajiem ar vai bez dzirdes aparātiem/kohleāriem implantiem. Cilvēkam ar dzirdes aparātiem/kohleārajiem implantiem brīvā lauka audiometriju ir nepieciešams veikt, lai izvērtētu dzirdes palīgiekārtas efektivitāti.


Brīvā lauka audiometrija tiek veikta, izmantojot audiometru, kurš ar skandu palīdzību atskaņo dažāda augstuma un stipruma skaņas. Cilvēka uzdevums ir koncentrēties un reaģēt uz tikko dzirdamo skaņu. Izmeklējums tiek veikts speciāli izveidotā audiometrijas kabinetā, kas ir izolēts ar īpašu skaņas necaurlaidīgu materiālu. Rokās tiek iedota pults. Kolīdz cilvēks sadzird tikko dzirdamu skaņu, uzdevums ir nospiest pogu.


Brīvā lauka audiometrijas mērķis ir laikus noteikt dzirdes pazeminājumu, lai piemērotu atbilstošu tehnisko dzirdes palīglīdzekli. Ja ir ļoti lieli dzirdes zudumi (100 dB pazeminājums), būtu jāizmanto dzirdes implanti. Ja ir mazāki dzirdes zudumi (līdz 100 dB pazeminājuma), izmanto dzirdes aparātus. Lai noteiktu dzirdes zudumu vai individuāli pielāgotu dzirdes aparātu bērnam vai pieaugušajam, dzirdes akustiķim un otolaringologam ir nepieciešama audiogramma.

Dzirdes pārbaude ar kamertoņiem

Ātru dzirdes pārbaudi veic, izmantojot kamertoņu dakšu (parasti 256 Hz vai 512 Hz). Visbiežāk izmanto Rinnes un Vēbera testus. Vēbera tests ir dzirdes skrīninga tests. Ar tā palīdzību var identificēt vienpusēju vadīšanas tipa dzirdes zudumu (vidusauss dzirdes zudums) un vienpusēju sensoneirālu dzirdes zudumu (iekšējās auss dzirdes zudums).


Testu veic, novietojot kamertoni pacienta pieres centrā starp ādas un mataino daļu vai pie deguna saknes. Tad pacientam tiek jautāts, vai skaņa ir skaļāka vienā ausī vai to dzird uz viduslīnijas.


Savukārt ar Rinnes testu izmeklē atšķirību starp skaņas gaisa un kaula vadāmību. Kamertoni novieto uz aizauss paugura un pārbauda skaņas kaula vadāmību, bet, novietojot pie auss, – skaņas gaisa vadāmību. Pacients identificē, kura stimulācijas metode dod skaļāko skaņu. Ja pacientam ir dzirdes zudums, labāka skaņas uztvere ir uz aizauss paugura. Ja pacients min atšķirību starp ausīm, nepieciešams pāriet uz Vēbera testu, lai identificētu sensoneirālo dzirdes zudumu. Šīs metodes ir absolūti nesāpīgas, viegli un ātri veicamas.

Timpanometrija

Diagnostikas metode, ar kuras palīdzību izmeklē vidusausi. Ar šo metodi nosaka spiedienu bungu dobumā, bungplēvītēs un dzirdes kauliņu kustīgumu. Timpanometrija palīdz diagnosticēt dažādas slimības gadījumos, kad ar klasiskajiem LOR instrumentiem neko nekonstatē. Kā piemēru var minēt vidusauss iekaisumu, otosklerozi, šķidrumu un saaugumus bungu dobumā.

Deguna dobumu un aizdegunes endoskopija

Videoiekārta, kas paredzēta deguna dobuma gļotādas, anatomisko struktūru izvērtēšanai, deguna blakusdobumu dabisko atveru izvērtēšanai, kā arī aizdegunes patoloģiju diagnostikai. LOR klīnikā tiek izmantots 2 mm fleksiblais aizdegunes endoskops, kā arī 2 mm visu leņķu rigidie endoskopi. Metode tiek veikta lokālajā anestēzijā.

Deguna skalošana

Deguna skalošana ir papildu terapijas metode deguna blakusdobumu iekaisuma ārstēšanai. Deguna skalošana, t.i., gļotu un strutu atsūkšana ar vakuuma sūkni, mazina iekaisumu. Pacienti atzīst, ka jūtama tūlītēja elpošanas atvieglošana. Procedūra nav sāpīga, bet rada nelielu diskomfortu.


Skaidrības labad piebildīsim, ka deguna skalošana nav saistīta ar duršanu. Tā ir deguna un aizdegunes atdalījumu izskalošana ar fizioloģisko šķīdumu vai, ja tas ir nepieciešams, ar medikamentiem. Vairumā gadījumu šī procedūra dod labus rezultātus un ļauj efektīvi izārstēties bez antibiotikām. Taču tikai ārsts apskatē var pateikt, vai pacientam tas ir vajadzīgs vai nav vērts sākt, jo rezultāta nebūs.


Bērniem visbiežāk izmanto vakuumskalošanu. Pa vienu nāsi tiek ievadīti medikamenti, bet pa otru ar vakuuma palīdzību tiek izvadīts blakusdobumā sakrājies sekrēts. Vakuumskalošana parasti ir jāatkārto vismaz četras, piecas reizes.

Deguna priekšējā tamponāde

Deguna priekšējo tamponādi izmanto deguna asiņošanas apturēšanai ar speciāliem tam paredzētiem deguna tamponiem (hemostatiski pašuzsūcoši tamponi) un medikamentiem.


Lai apturētu asiņošanu, mājas apstākļos galva būtu jānoliec uz priekšu, nevis atpakaļ. Abas deguna nāsis jāaizspiež ar pirkstiem un jātur aizspiestas 7–10 minūtes – tas ir normālais asins recēšanas laiks. Vienlaikus var likt kaut ko aukstu uz deguna saknes (vieta starp acīm) vai spranda rajonā. Lai apturētu deguna asiņošanu, degunā nebāziet vates tamponus, jo, tos ik pa minūtei mainot, traumētajā asinsvada vietā nevar izveidoties asins receklis, kas nosprosto brūci.


Ja bērnam vai pieaugušajam deguns asiņo tikai vienreiz, par veselību nav iemesla uztraukties. Taču, ja tas sāk atkārtoties regulāri un ir vēl citi veselības traucējumi, piemēram, pēc sasitumiem veidojas daudz zilumu vai arī brūces, saskrāpējumi ilgi asiņo, ir obligāti jāvēršas pie ārsta un jānosaka asiņošanas cēlonis.


Vienlaikus asinsvadu sieniņas profilaktiski var stiprināt, lietojot C vitamīnu, proti, oranžie, sarkanie un zaļie augļi un dārzeņi ir vislabākie C vitamīna avoti. Piemēram, glāze apelsīnu sulas satur apmēram 100 miligramus C vitamīna, daudz tā atradīsiet arī zemenēs.

Sēra korķu izņemšana

Korķu izņemšana/skalošana nesāp, izņemot gadījumus, ja pašrocīgi jau ir mēģināts ar vates kociņiem tīrīt ausi, satraumējot ausu ejas. Sēra korķu skalošana notiek ar silta ūdens strūklas spiedienu. Mūsdienās sēra korķus skalo ar speciālu iekārtu vai izmanto svešķermeņu āķīti, lai likvidētu sēra korķi.


Atgādinām, ka sēra izdalīšanās ir organisma aizsargreakcija pret putekļiem, svešķermeņiem, arī pret mikrobiem un sēnīšu infekcijām, kas var nokļūt ausīs. Katram cilvēkam sēra izdale notiek citādi, tieši tāpat, kā sviedru dziedzeri mums katram funkcionē atšķirīgi, – cits svīst ļoti, cits gandrīz nemaz. Ja ir novērots, ka bērnam pastiprināti izdalās sērs, tas nav nekas slikts, bet gan normāla fizioloģiska organisma reakcija.

Medikamentu ievadīšana balsenē

Ar aizkritušu balsi nevajadzētu sadzīvot ilgāk par divām nedēļām. Aizsmakumu var izraisīt ne tikai sezonas vīrusi, bet arī citas slimības, piemēram, gastroezofageālā atviļņa slimība, kad neslēdzas barības vada atvere, proti, pacientam rodas kuņģa skābes vai fermentu atvilnis, kas nokļūst uz balss saitēm, izraisot kairinājumu un aizsmakumu.


Balss skanīgumam ļoti kaitē smēķēšana. Regulāri smēķējot, sāk pastiprināti veidoties gļotas, kas nosēžas uz balss saitēm, tās kļūst biezākas, tāpēc mainās balss tembrs, tā piesmok.


Balss aizsmakums nereti rodas arī cilvēkiem, kas ikdienā pārpūlē savas balss saites, piemēram, skolotājiem, bet dziedātājiem, it īpaši tiem, kuri nav apguvuši pareizu dziedāšanas tehniku, neskanīgas balss iemesls var būt mezgli uz balss saitēm. Iemesls var būt arī dažādas balsenes traumas, piemēram, vairogdziedzera operācija, kad tiek bojāts nervs, kas nodrošina balsenes un balss saišu kustības.


Akūtu un hronisku balss saišu iekaisumu gadījumā tiek veikta dažādu eļļu un medikamentu kombināciju aplicēšana uz balss saitēm vizuālā kontrolē. Procedūras laikā izmanto speciālas balsenes šļirces.

Bungplēvīšu masāža

Bungplēvīšu masāžu veic ar speciālu ierīci, kas paredzēta sekretoru vidusauss iekaisumu fizioterapijas veikšanai. Ar spiediena un vibrācijas palīdzību veic bungplēvīšu kustināšanu, kas veicina šķidruma izvadīšanu no bungdobuma. Vienlaikus mazinās sāpes, trokšņi ausīs, kā arī tiek stimulēta dzirdes uztvere. Procedūras ilgums 5–15 minūtes.

Koagulācija

Ja bērnam vai pieaugušajam deguns asiņo tikai vienreiz, par veselību nav iemesla uztraukties. Taču, ja tas sāk atkārtoties regulāri un ir vēl citi veselības traucējumi, piemēram, pēc sasitumiem veidojas daudz zilumu vai arī brūces, skrāpējumi ilgi asiņo, ir obligāti jāvēršas pie ārsta un jānosaka asiņošanas cēlonis.


Koagulācija ir metode asiņošanas apturēšanai, izmantojot elektrību (asinsvadu piededzināšana). Var izmantot, lietojot gan lokālo, gan vispārējo anestēziju. Visbiežāk izmanto tieši deguna asiņošanas apturēšanai.


Lai apturētu asiņošanu mājas apstākļos, galva būtu jānoliec uz priekšu, nevis atpakaļ. Abas deguna nāsis jāaizspiež ar pirkstiem un jātur aizspiestas 7–10 minūtes. Tas ir normālais asins recēšanas laiks. Vienlaikus var likt kaut ko aukstu uz deguna saknes (vieta starp acīm) vai spranda rajonā. Lai apturētu deguna asiņošanu, nebāziet degunā vates tamponus, jo, tos mainot ik pa minūtei, traumētajā asinsvada vietā nevar izveidoties asins receklis, kas nosprosto brūci.

Valodas audiometrija

Vai jums kādreiz ir bijusi tāda situācija, kad apkārt ir vairāki cilvēki, kuri runā, un jums kāds no viņiem kaut ko prasa, bet nevarat saprast, ko viņš saka? Vai arī esat ievērojis/-usi, ka jūsu bērns, sēžot pie ieslēgta televizora, nespēj pamācīties vai sekmes skolā pasliktinās? Šo fenomenu var izskaidrot ar dažādām teorijām, bet viens no populārākajiem skaidrojumiem ir centrālās dzirdes uztveres traucējumi. Tie ir traucējumi, kas izpaužas situācijās, kad, esot kādam fona troksnim, cilvēks nespēj koncentrēt uzmanību uz darāmo darbu vai vēlamās personas teiktā saklausīšanu. Šo traucējumu diagnostika ir sarežģīta, bet nav neiespējama.


Lai noteiktu centrālās dzirdes uztveres traucējumus, nepieciešams izvērtēt kompleksu skaņu dzirdes slieksni, proti, runas uztveri. Tāpēc valodas audiometrijā tiek atskaņoti nevis toņi, bet valodas signāli, piemēram, zilbes, vārdi, skaitļi vai teikumi.


Veicot valodas audiometriju, valodas signālus atskaņo abās vai vienā ausī. Vienlaikus tiek atskaņots maskējošs troksnis. Šo troksni sauc par balto troksni, kurš ir noteikta skaļuma un frekvences, lai izvērtētu cilvēka spēju izšķirt runu šajā troksnī. Liela nozīme valodas audiometrijā tiek piešķirta dihotiskajiem testiem, kuros abās ausīs vienlaikus tiek atskaņoti dažādi signāli. Ko tas nozīmē? Vienlaikus vienā ausī saka, piemēram, “divi” un otrā ausī saka “desmit”. Cilvēka uzdevums ir nosaukt šos abus skaitļus, kas nav nemaz tik vienkārši.


Valodas audiometriju izmanto, lai izvērtētu ne tikai dzirdes traucējumus, bet arī dzirdes palīgierīču un kohleāro implantu darbības efektivitāti. Tieši tādā veidā dzirdes aparāta lietotājs spēj saprast, vai dzirdes aparāts viņam palīdz saklausīt runu ne tikai klusā vidē, bet arī vidē, kas ir trokšņaina, piemēram, konference, kafejnīca u.tml. Tomēr valodas audiometrijas klīniskā nozīme ir centrālās dzirdes uztveres traucējumu identificēšana.


Šos traucējumus ir svarīgi diagnosticēt, lai spētu pēc tam pielāgot vidi, īpaši bērniem gan mājās, gan skolā. Ja cilvēkam ir diagnosticēti centrālās dzirdes uztveres traucējumi, viens no risinājumiem ir palīgierīce, proti, FM iekārta, kas palīdz, piemēram, skolēniem skolā labāk sadzirdēt skolotāja teikto, samazinot apkārtējos trokšņus. Šī iekārta ļoti palīdz arī cilvēkiem ar dzirdes aparātu labāk uztvert otra cilvēka teikto neatkarīgi no vides.


Valodas audiometrijas pārbaude aizņem 30–60 min. Cilvēkam, kuram veic valodas audiometriju, tiek izskaidroti rezultāti un ieteikti turpmākie risinājumi. Šī ir unikāla iespēja, jo Latvijā beidzot ir pārbaudes tests tieši latviešu valodā, kas sniedz ļoti daudz informācijas, lai palīdzētu cilvēkiem ar centrālās dzirdes uztveres traucējumiem. Pieteikties izmeklējumam.

Adenotomija

Adenotomija jeb aizdegunes mandeles operācija

Visi bērni piedzimst ar aizdegunes mandeli, kas neietekmē normālu deguna elpošanas funkciju un piecu, sešu gadu vecumā sāk pakāpeniski regresēt savā attīstībā. Savukārt pubertātes vecumā sākas aizdegunes mandeles atrofija, un tā pilnībā izzūd līdz divdesmit gadu vecumam. Ja bērns līdz piecu vai sešu gadu vecumam bieži slimo ar augšējo elpceļu infekcijām, aizdegunes mandele palielinās apjomā, tādējādi apgrūtina elpošanu caur degunu, tad to dēvē par adenoīdu. Adenoīdi netieši iedarbojas uz citiem orgāniem un orgānu sistēmām, piemēram, uz dzirdes kanāla atverēm, bērnam pasliktinot dzirdi.

Palielināta aizdegunes mandele bērna vecumā ir samērā bieža parādība. Parasti situācija sāk uzlaboties, bērnam sasniedzot pusaudža vecumu, tomēr atsevišķos gadījumos problēma saglabājas arī pieaugušo vecumā.

Deguna elpošanas traucējumi un citas problēmas bērniem ar adenoīdiem

  • Bērniem ar adenoīdiem ir būtiski traucētas deguna aizsargfunkcijas – gaisa sasildīšana, mitrināšana un attīrīšana. Adenoīdu dēļ, elpojot caur degunu, trahejā un plaušās nenokļūst pietiekami sasildīts, no baktērijām un putekļiem attīrīts un samitrināts gaiss, un tas pakļauj bērnu biežām elpošanas ceļu slimībām.
  • Apgrūtinātas elpošanas gadījumā bieži attīstās deguna blakusdobumu iekaisums, izteikta deguna gļotādas tūska, samazinās gļotādas receptoru kairinājuma intensitāte, pasliktinās oža; šādi bērni bieži slimo ar saaukstēšanās slimībām, hroniskām iesnām, sūdzas par ilgstošām galvassāpēm un noguruma sajūtu.
  • Apgrūtināta elpošana caur degunu un biežās iesnas apgrūtina acu-deguna kanāla darbību, tāpēc nereti bieži asaro acis, attīstās konjunktivīts.
  • Ožas pasliktināšanās maina arī garšas receptoru jutību, tāpēc bērnam pasliktinās ēstgriba.
  • Bērnam ar palielinātiem adenoīdiem, naktī guļot, deguns var būt pilnīgi ciet. Šie bērni guļ ļoti nemierīgi, krāc, grozās. Viņiem mēdz būt trauksmaini sapņi, novēro kliegšanu vai staigāšanu miegā.
  • Palielināto aizdegunes mandeļu dēļ rodas arī ausu un dzirdes problēmas. Ņemot vērā, ka bērnam ausis nesāp un ķermeņa temperatūra ir normāla, vecāki uzskata, ka bērns vienkārši kļuvis neuzmanīgs un izklaidīgs.
  • Palielinātie adenoīdi spiež uz mīkstajām aukslējām, aizsprosto un nosedz aizdeguni, tāpēc bērns nepareizi izrunā skaņas un vārdus.
  • Palielinātas aizdegunes mandeles dēļ var parādīties sakodiena problēmas, neattīstās apakšžoklis, augšžoklis izvirzās uz priekšu.

Adenoīdu diagnostika

Adenoīdu diagnoze pamatojas uz:

  • sūdzībām par apgrūtinātu elpošanu caur degunu, krākšanu naktīs vai miegā, gulēšanu ar vaļēju muti, biežām vai pastāvīgām iesnām, atkārtotām sāpēm ausīs vai ausu aizkrišanu, pasliktinātu dzirdi, nogurumu un sliktām sekmēm mācībās, runas traucējumiem un nakts enurēzi.

Absolūta indikācija adenotomijai ir palielināta aizdegunes mandele ar tai sekojošu obstruktīvu miega apnoju (bērna krākšana, kas rezultējas ar periodisku elpošanas apstāšanos miegā). Citas indikācijas adenotomijai ir sekretors vidusauss iekaisums (šķidruma sakrāšanās vidusausī – pasliktināta dzirde), bieži vidusauss iekaisumi, kā arī palielināta aizdegunes mandele un hroniski deguna blakusdobuma iekaisumi.

Ja nepieciešams, adenotomiju veic kopā ar tonsilotomiju (aukslēju mandeļu samazināšanu) un timpanostomiju (ventilācijas caurulīšu ievietošanu bungplēvītēs).

Ja bērns bieži slimo ar augšējo elpceļu iekaisumiem, tad adenotomija var būt kā viens no iespējamiem ārstēšanas variantiem, lai samazinātu slimošanas biežumu.

Adenotomiju veic hronisku vidusauss iekaisumu gadījumos.

Kā sagatavoties operācijai:

- Pirms operācijas jāveic asins analīzes – pilna asinsaina, asins koagulogramma.
- Pirms operācijas izstāstiet visu svarīgo par bērna slimību vēsturi (kādus medikamentus bērns lieto, vai ir kādas hroniskas slimības, alerģiskas reakcijas, ja tādas bijušas, kāda ir ģimenes slimības vēsture, t.i., iedzimtas slimības u.c.).

Kā palīdzēt bērnam sagatavoties:

- Jāpaskaidro, kāpēc tas nepieciešams, – jāstāsta, ka pēc procedūras varēs labāk elpot caur degunu, mazāk slimos, labāk dzirdēs.
- Jāizskaidro, ka speciāli medikamenti palīdzēs gulēt un nejust sāpes.
- Ļaujiet bērnam līdzi ņemt viņa mīļāko mantiņu vai sedziņu, jebko, kas viņam palīdz justies komfortabli.

Operācijas norise:

Adenotomija laika ziņā ir īsa procedūra, un parasti to veic dienas stacionārā.

- Tā tiek veikta vispārējā anestēzijā, tāpēc jūsu bērns operācijas laikā nejutīs nekādas sāpes.
- Lai piekļūtu aizdegunes mandelei, ķirurgs ievietos speciālu mutes pletēju, kurš nodrošinās bērnam atvērtu muti miega laikā, pēc tam veiks aizdegunes mandeles evakuāciju, var tikt izmantota elektrokoagulācija, lai novērstu asiņošanu no aizdegunes.
- Pēc procedūras bērns tiek vēl novērots, līdz tas pamostas, un, ja nav nekādu komplikāciju, tad bērns tiek vests pie vecākiem un jau pēc dažām stundām var doties mājās. Pēc procedūras bērns, visticamāk, būs miegains, iespējams, ka būs slikta dūša, ko izraisa anestēzijas zāles.

Pēcoperācijas periodu bērni parasti panes ļoti labi. Bērnam nepieciešams saudzējošs mājas režīms – jāizvairās no karstiem ēdieniem un dzērieniem, ~2 nedēļas jāēd mīksta, blendēta pārtika, nevar iet karstā dušā, vannā, pirtī. Jāuzņem daudz šķidruma dienā (~2–3 l), jo vairāk bērns lietos šķidrumu, jo vieglāks un ātrāks būs atveseļošanās process. Pēc operācijas var būt nepatīkama smaka no mutes, tas ir dzīšanas procesa dēļ.

Kādos gadījumos meklēt speciālistu ārpus kārtas:

- Svaigas asinis tek pa degunu vai muti.
- Bērns neēd, nedzer, ir samazināts urīna daudzums, raud bez asarām.
- Pastāvīgas sāpes, dzirdes vai līdzsvara traucējumi.

Deguna starpsienas operācija

Deguna starpsienas operācija (septoplastika) ir ķirurģiska manipulācija, kuras laikā tiek iztaisnotas deguna kaula un deguna starpsienas skrimšļainās daļas. Ja starpsiena, kas atdala abas nāsis, ir izliekta, to dēvē par deviētu deguna starpsienu. Šā iemesla dēļ var būt apgrūtināta elpošana caur degunu, paaugstināts deguna blakusdobumu iekaisumu risks, kā arī augstāks hroniska vidusauss iekaisuma risks.

Veicot deguna starpsienas operāciju, tiek izgrieztas un iztaisnotas deviētās daļas. Pēc deguna starpsienas operācijas pacients labāk elpo caur degunu.
Deviēta deguna starpsiena ir bieži sastopama. Ļoti izteikti deviēta deguna starpsiena var apgrūtināt elpošanu caur vienu vai pat abām nāsīm, kas ietekmē dzīves kvalitāti. Bieži deguna starpsienas deviācija ir saistīta ar deguna gliemežnīcu palielināšanos (hipertrofiju) šādos gadījumos nereti pacients kļūst atkarīgs no deguna pilieniem, kuri samazina tūsku.

Lai precīzi noteiktu operācijas apjomu, pirms operācijas būtu ieteicams veikt datortomogrāfiju, lai izvērtētu deguna starpsienas, deguna gliemežnīcu un deguna blakusdobumu stāvokli.

Operācijas riski

Tāpat kā jebkurai citai operācijai, arī deguna starpsienas operācijai ir savi riski, neskaitot asiņošanu, infekciju un reakciju uz anestēzijas medikamentiem. Iespējamās deguna starpsienas operācijas komplikācijas:

- saglabājas deguna aizlikums;
- pastiprināta asiņošana no deguna;
- deguna formas pārmaiņas;
- deguna starpsienas perforācija (caurums deguna starpsienā pēc operācijas, kas saistīts ar dzīšanas procesu un neizbēgamu asinsvadu traumatizāciju operācijas laikā);
- ožas pārmaiņas (parasti pārejošas);
- receklis deguna ejās, kuru nepieciešams evakuēt;
- pārejošs cieto aukslēju un augšējo zobu nejutīgums vai sāpes.

Kā sagatavoties:

Pirms tiek plānota operācija, ar ķirurgu tiek izrunāti operācijas ieguvumi un iespējamās komplikācijas.

- Ierodoties uz operāciju, līdzi jāņem analīžu un citu izmeklējumu rezultāti: pilna asinsaina, asins koagulogramma (APTL, protrombīns, INR), asins bioķīmija (ASAT, ALAT, urea, kreatinīns, glikoze, olbaltumvielas, elektrolīti), elektrokardiogramma ar aprakstu (pieaugušajiem), plaušu rentgenogramma (ar aprakstu, derīga 1 gadu).
- Lai samazinātu asiņošanas risku, divas nedēļas pirms plānotās operācijas ir jāpārtrauc lietot asinis šķidrinoši medikamenti (aspirīns, orfarīns u.c.). Sievietēm jāņem vērā, ka operāciju nedrīkst veikt menstruāciju laikā, īpaši pirmo trīs dienu laikā.
- Uz operāciju jāierodas tukšā dūšā. Operācijas dienā ir aizliegts ēst un dzert!
- Pieaugušajiem nepieciešams organizēt transportu mājup, jo pacients pats pēc operācijas nedrīkst sēsties pie stūres, kā arī obligāti jābūt kādam, kurš pacientu pavada mājās.

Operācijas norise:

Operācija parasti tiek veikta vispārējā anestēzijā. Operācijas laikā veic griezienu vienā no nāsīm deguna iekšpusē. Tiek evakuētas izlocītās skrimšļainās un kaulainās daļās. Ja nepieciešams, veic arī deguna gliemežnīcu operāciju, lai samazinātu to izmērus. Pēc deguna starpsienas iztaisnošanas deguna ejās ievieto silikona plāksnītes vai hemostatiskos sūklīšus, lai samazinātu asiņošanas risku, kā arī lai operācijas efekts būtu labāks. Šos materiālus ķirurgs evakuēs nākamajā nozīmētajā vizītē.

Pēc operācijas:

Lai samazinātu pēcoperācijas asiņošanas un tūskas risku, jūsu ārsts var lūgt ievērot noteiktu režīmu pāris nedēļu pēc operācijas:

- pacelt galvgali gulēšanas laikā;
- stipri nešņaukt degunu;
- ievērot miera režīmu. Ierobežotas fiziskās aktivitātes;
- nelidot ar lidmašīnu 14 dienas pēc operācijas;
- nepieciešamības gadījumā lietot pretsāpju medikamentus;
- izvairīties no karstiem ēdieniem un dzērieniem;
- neiet karstā vannā, dušā;
- ārsta noteiktu laika periodu neapmeklēt pirti, saunu;
- veikt deguna eju kopšanu (pēc ārsta rekomendācijām).

Kad nepieciešams apmeklēt ārstu ārpus kārtas?

- Pēc operācijas ir iespējama asiņošana no deguna, mājas apstākļos var palīdzēt aukstuma kompreses uz pieres vai uz spranda. Ja asiņošanu neizdodas apturēt, jāmeklē medicīniskā palīdzība. Ne vienmēr rezultāts parādās uzreiz, tas ir atkarīgs no katra individuāli. Parasti 3–6 mēnešu laikā viss nostājas “vecajā” vietā, un, ja tas rada sūdzības, var apsvērt atkārtotu deguna starpsienas operāciju. Lielākā daļa pacientu, kam tiek veikta deguna starpsienas operācija, atzīmē, ka elpošana caur degunu ir uzlabojusies, kā arī samazinājies deguna blakusdobumu iekaisumu skaits.

Timpanostomija

Ventilācijas caurulītes vai timpanostomijas kaniles ir mazas no plastmasas vai metāla izgatavotas caurulītes, ko ievieto bungplēvītēs. Šīs caurulītes nodrošina ventilāciju uz vidusausi, tādējādi novēršot šķidruma krāšanos aiz bungplēvītes. Caurulīšu ievietošanu rekomendē pacientiem (parasti bērniem), kam ir šķidrums vidusausī (sekretors otīts), īpaši gadījumos, kad šā iemesla dēļ bērnam ir pasliktināta dzirde un runas aizture. Caurulīšu ievietošanu rekomendē veikt arī tad, ja pacientam ir bieži un/vai hroniski vidusauss iekaisumi. Nereti tās pašas izkrīt laukā pēc 6–9 mēnešiem, vai arī tās tiek izņemtas pēc 1–1,5 gadiem.

Normālos apstākļos vidusausī ventilācija notiek caur dzirdes kanālu (Eistāhija kanāls), kas savieno vidusausi ar aizdeguni. Šis kanāls regulē gaisa spiedienu, atjauno gaisu un drenē sekrētu no vidusauss.

Iekaisums un gļotu veidošanās dzirdes kanālā, kas rodas iekaisuma vai alerģisku reakciju dēļ, var veicināt dzirdes kanāla aizvēršanos un šķidruma veidošanos vidusausī. Tas parasti skar bērnus, jo viņiem dzirdes kanāls ir novietots horizontālāk un ir šaurāks nekā pieaugušajiem – faktori, kas veicina drenāžas traucējumus un kanāla bloķēšanos.

Ventilācijas caurulīšu ievietošana ir alternatīva gaisa nodrošināšanai vidusausī, kā arī samazina spiedienu tajā.

Riski:

Ventilācijas caurulīšu ievietošana ir relatīvi droša procedūra ar zemu nopietnu komplikāciju risku. Iespējamās komplikācijas:
- asiņošana un infekcija;
- pastāvīga šķidruma drenāža no auss;
- ventilācijas caurulīšu nefunkcionēšana sakarā ar asins recekli, gļotām vai citiem sekrētiem;
- pārāk ātra caurulīšu paševakuācija;
- pēc caurulītes izkrišanas vai izņemšanas bungplēvītē paliek caurums, kurš pats nesadzīst.

Operācijas norise:

Šī procedūra bērniem parasti notiek vispārējā maskas anestēzijā, kuras laikā bērns nejūt nekādas sāpes. Pieaugušajiem šo procedūru var veikt arī lokālā anestēzijā, veicot infiltrācijas anestēziju aizauss rajonā, līdzīgi kā zobārstniecības procedūru laikā.

Iespējamās komplikācijas anestēzijai ir ļoti retas, iespējamas alerģiskas reakcijas, apgrūtināta elpošana, sirdsdarbības traucējumi, slikta dūša un vemšana pēc operācijas.

Kā sagatavoties operācijai:

- Pirms operācijas jāveic asins analīzes – pilna asinsaina, asins koagulogramma.
- Pirms operācijas izstāstiet visu svarīgo par bērna slimību vēsturi (kādus medikamentus bērns lieto, vai ir kādas hroniskas slimības, vai ir bijušas alerģiskas reakcijas, kāda ir ģimenes slimību vēsture – iespējamas iedzimtas slimības).

Kā palīdzēt bērnam sagatavoties:

- Paskaidrojiet, kāpēc tas nepieciešams, – stāstiet, ka pēc procedūras bērns jutīsies labāk vai ka pēc tam varēs dzirdēt daudz labāk.
- Izskaidrojiet, ka speciāli medikamenti palīdzēs gulēt un nejust sāpes caurulīšu ievietošanas laikā.
- Atļaujiet bērnam ņemt līdzi viņa mīļāko mantiņu vai sedziņu, jebko, kas viņam ļauj justies komfortabli.

Procedūras norise:

- Anestēzija – vispārējā anestēzija, tāpēc bērns nejutīs sāpes. Procedūras laikā pacientam ir uzstādīti vairāki monitori, lai varētu sekot līdzi un nepieciešamības gadījumā regulēt bērna sirdsdarbību, asinsspiedienu, skābekļa daudzumu asinīs.
- Procedūras norise – ilgst 10–15 minūtes. Tiek veikts neliels grieziens bungplēvītē, atsūkts šķidrums no vidusauss un grieziena vietā tiek ievietota ventilācijas caurulīte.

Pēc procedūras bērns tiek vēl novērots, līdz viņš pamostas, un, ja nav nekādu komplikāciju, tad bērns tiek vests pie vecākiem un jau pēc dažām stundām var doties mājās. Pēc procedūras bērns, visticamāk, būs miegains, iespējams, ka būs slikta dūša, ko izraisa anestēzijas zāles. Pēc ~24 h bērns atgriežas savā ierastajā dienas režīmā. Parasti pēc procedūras bērns uzreiz pats jūt vai vecāki pamana dzirdes uzlabošanos. Ir iespējamas sāpes pēc caurulīšu ievietošanas, to novēršanai der jebkurš bērniem domātais pretsāpju medikaments.

Novērošana:

- Standarta gadījumā ārsts, visticamāk, nozīmēs apmeklējumu pie otolaringologa 2–4 nedēļu laikā pēc caurulīšu ievietošanas. Atkārtots apmeklējums pēc 4–6 mēnešiem.
- Pēc procedūras, iespējams, tiks nozīmēta dzirdes pārbaude, ja pirms tam ir bijuši dzirdes traucējumi.
- Visdrīzāk, bērnam nebūs nepieciešams sargāt ausis no ūdens, ja vien to neliedz ārstējošais ārsts.

Kādos gadījumos meklēt speciālistu ārpus kārtas:

- Ja ir dzelteni, brūni vai asiņaini izdalījumi no auss ilgāk par 1 nedēļu pēc caurulīšu ievietošanas.
- Ja ir pastāvīgas sāpes, dzirdes vai līdzsvara traucējumi.

Rezultātā – ventilācijas caurulītes nodrošina ventilāciju un drenāžu vidusausī:

- Samazinās vidusauss iekaisumu risks (jāpiebilst, ka ventilācijas caurulīšu ievietošana nepasargā no visiem vidusauss iekaisumiem).
- Atjaunota vai uzlabota dzirde.
- Uzlabojas bērna runa.

Tonsilektomija

Tonsilektomija ir ķirurģiska procedūra, kuras laikā tiek izņemtas aukslēju mandeles – divi ovālas formas limfoidālo audu veidojumi rīkles mugurējā daļā, katrs savā pusē.

Agrāk tonsilektomija tika veikta biežāk, lai ārstētu aukslēju mandeļu iekaisumus un infekcijas. Mūsdienās aukslēju mandeļu operāciju veic, lai ārstētu obstruktīvu miega apnoju, hroniskus aukslēju mandeļu iekaisumus, kas nepadodas konservatīvai ārstēšanai.

Kāpēc tā tiek veikta?

Recidivējoši, hroniski vai smagi tonsilīti (angīnas):

  • septiņas un vairāk tonsilīta epizodes viena gada laikā;
  • trīs un vairāk tonsilīta epizodes gadā divus gadus pēc kārtas;
  • trīs un vairāk tonsilīta epizodes gadā trīs gadus pēc kārtas.
  • Palielinātu aukslēju mandeļu dēļ (miega apnoja).
  • Paratonsilāra abscesa gadījumos – stāvoklis, kad iekaisuma dēļ sakrājas strutas aiz mandeļu audiem un ne drenāža, ne antibiotikas nav efektīvas ārstēšanā.
Riski

- Reakcija uz anestēziju. Medikamenti, kuri tiek ievadīti, lai pacients gulētu, var izraisīt īslaicīgas blakusparādības – galvassāpes, sliktu dūšu, vemšanu. Nopietnākas blaknes pēc anestēzijas medikamentu ievades ir retas.
- Sāpes un pietūkums mēles un rīkles rajonā var apgrūtināt elpošanu. Izteiktākās sāpes un pietūkums ir 2.–3. pēcoperācijas dienā. Ieteicams lietot daudz šķidruma, vislabāk ūdeni (2–3 l dienā).
- Asiņošana operācijas un pēcoperācijas periodā. Operācijas laikā asiņošanu ir daudz vieglāk apturēt. Pēcoperācijas periodā asiņošana parasti tiek novērota septītajā un 14. dienā, kas ir saistīts ar kreveļu veidošanos. Stingri jāievēro ārsta norādītais režīms.
- Infekcijas risks pēc operācijas ir ļoti zems, bāli dzeltenie aplikumi rīklē ir normāls dzīšanas process, un antibakteriāla terapija pēc operācijas ir nepieciešama ļoti retos gadījumos.

Kā sagatavoties operācijai?

- Iztaujāt radiniekus, vai kādam ir bijušas alerģiskas reakcijas vispārējās anestēzijas laikā, vai pacientam vai kādam ģimenē ir asins recēšanas problēmas. Noskaidrot, vai ģimenē kādam ir alerģiskas reakcijas uz medikamentiem, kā arī pašam (vecākiem) jāzina par iespējamām alerģiskām reakcijām.
- Ierodoties uz operāciju, līdzi jāņem analīžu un citu izmeklējumu rezultāti: pilna asinsaina, asins koagulogramma (APTL, protrombīns, INR), asins bioķīmija (ASAT, ALAT, urea, kreatinīns, glikoze, olbaltumvielas, elektrolīti), elektrokardiogramma ar aprakstu (pieaugušajiem), plaušu rentgenogramma (ar aprakstu, derīga 1 gadu).
- Lai samazinātu asiņošanas risku, divas nedēļas pirms plānotās operācijas ir jāpārtrauc lietot asins šķidrinošus medikamentus (aspirīns, orfarīns u.c.). Sievietēm jāņem vērā, ka operāciju nedrīkst veikt menstruāciju laikā, īpaši pirmo trīs dienu laikā.
- Uz operāciju jāierodas tukšā dūšā. Operācijas dienā ir aizliegts ēst un dzert!
- Pieaugušajiem nepieciešams organizēt transportu mājup, jo pacients pats pēc operācijas nedrīkst sēsties pie stūres, kā arī obligāti jābūt kādam, kurš pacientu pavada mājās.
- Jārēķinās ar 10–14 dienu mājas režīmu. Ierobežotas fiziskās aktivitātes un diēta, par kuru sīkāk izstāstīs operējošais ārsts. Bērniem pēcoperācijas periods parasti paiet vieglāk, īpaši tad, ja tiek veikta tonsilotomija (daļēja aukslēju mandeļu izņemšana), nevis tonsilektomija (pilnīga aukslēju mandeļu izņemšana).

Operācijas norise:

- Parasti ilgst līdz vienai stundai, taču tas var variēt rētaudu, asiņošanas un citu faktoru dēļ;
- operācija notiek vispārējā anestēzijā, tāpēc pacients tās laikā nejūt nekādas sāpes;
- lai nodrošinātu pieeju aukslēju mandelēm, tiek ievietots speciāls mutes pletējs, ar kura palīdzību tiek atvērta mute un šādi nofiksēta. Tad veic griezienu mandeļu lociņā, un mandele tiek izlobīta no aukslēju nišām ar visu kapsulu. Bērniem parasti tiek nogriezta tikai daļa aukslēju mandeļu (ja sūdzības ir par krākšanu, miega apnoju vai mandeles izmēros ir klīniski palielinātas). Ar elektrokoagulāciju tiek apturēta asiņošana, nepieciešamības gadījumā aukslēju lociņi tiek sašūti savā starpā. Tiek veikta operācijas vietas kontrole, un operācija tiek pabeigta.

Atlabšanas periods:

- Sāpes pēc operācijas ir neizbēgamas, parasti tās ir aukslēju mandeļu rajonā, nereti sāpes izstaro uz ausīm, žokli, kaklu.
- Pasākumu kopums, ko der ievērot sāpju samazināšanai un lai paātrinātu atveseļošanos:

  • pretsāpju medikamenti, kurus pēc operācijas ir nozīmējis jūsu ārsts;
  • šķidruma uzņemšana – ir nepieciešams uzņemt lielu daudzumu šķidruma, lai samazinātu dehidratāciju, līdz ar to samazinātu sāpes;
  • ēdiens. Jāēd mīksta, blendēta pārtika. Jāizvairās no karstiem ēdieniem un dzērieniem, kā arī no kairinošiem, asiem ēdieniem. Asi, skābi, cieti ēdieni paaugstina asiņošanas risku, kā arī palēnina dzīšanas procesu un palielina sāpes;
  • miera režīms – ierobežotas fiziskās aktivitātes ~2 nedēļas pēc operācijas. Fiziskās aktivitātes (sportošanu), skolas apmeklēšanu bērniem var atsākt tad, kad pilnībā ir atjaunojušies ēšanas, gulēšanas paradumi. Nav nepieciešamība pēc pretsāpju medikamentiem.
Kad būtu jāmeklē neatliekama medicīniskā palīdzība?

- Asiņošana – svaigu asiņu piejaukums siekalām, asins recekļu spļaušana ir indikācija vērsties pēc neatliekamas medicīniskās palīdzības.
- Paaugstināta ķermeņa temperatūra un drudzis – sazinieties ar savu ārstējošo vai ģimenes ārstu, lai nozīmētu jums nepieciešamo ārstēšanu.
- Apgrūtināta elpošana – krākšana vai “šņākuļošana” ir normāla parādība pirmajā pēcoperācijas nedēļā, taču, ja jums vai jūsu bērnam ir grūtības elpot, nepieciešama neatliekama medicīniska palīdzība.

    Vienības gatvē 51, Rīga

    Brīvības gatvē 410, Rīga








    Otorinolaringologa konsultācija

    Otolaringologs (ausu, kakla un deguna ārsts) konsultācijas laikā veic deguna, rīkles, aizdegunes un ausu slimību diagnostiku un ārstēšanu, kā arī nepieciešamības gadījumā nozīmē papildu izmeklējumus. Piemēram, pacientiem ar akūtām, hroniskām vai atkārtotām ausu, deguna un kakla slimībām LOR klīnikas speciālisti var nozīmēt veikt:

    • timpanometriju – neinvazīvu vidusauss izmeklējumu, ar kuru nosaka bungplēvītes kustīgumu, bungu dobuma spiedienu un dzirdes kauliņu kustīgumu;
    • LOR orgānu endoskopiju – deguna dobuma, aizdegunes, rīkles un balsenes videonovērošanu un slimību diagnosticēšanu;
    • refleksometriju – bungplēvītes kustīguma un spiediena mērīšanu ārējā auss ejā;
    • bungplēvītes mikroskopiju – mikroskopa kontrolē tiek novērtēta bungplēvīte, bungdobums, veiktas nepieciešamās manipulācijas ausī.

      Vienības gatvē 51, Rīga

      Brīvības gatvē 410, Rīga








      Otoneirologa konsultācija

      Reibonis ir sajūta, ka visa pasaule griežas apkārt. To mēdz pavadīt slikta pašsajūta, piemēram, vemšana, nelabums, līdzsvara un koordinācijas traucējumi. Reibonis ir otra biežākā pacientu sūdzība pēc galvassāpēm. Vairumā gadījumu precīzu diagnozi un tai sekojošu sekmīgu ārstēšanu palīdz noteikt rūpīga pacienta anamnēze un izmeklēšana. Pārsvarā šīs situācijas ir ar labvēlīgu iznākumu. Ja reibonis ir ļoti stiprs, to pavada samaņas zudums, rīšanas un runāšanas grūtības, nekavējoties ir jādodas uz slimnīcu.

      Tomēr visbiežāk – apmēram 70% gadījumu – reiboni izraisa patoloģija iekšējā ausī. Pārējie 30% var būt saistīti ar neiroloģiskiem traucējumiem, sirds un asinsvadu slimību problēmām u.c. slimībām.

      Vairumā gadījumu pirmā izvēle būtu otoneirologa apmeklējums, kas savā ziņā būtu kā ceļvedis jūsu problēmu risināšanai. Otoneirologs konsultē un ārstē pacientus reiboņa gadījumos. Konsultācijas laikā, izmantojot speciālus testus un izmeklējumus, ārsts diferencē reiboņa veidu – vestibulārs (sajūta, ka apkārt viss griežas) vai nevestibulārs (nelīdzsvara sajūta). Vienlaikus nosakot, kādu anatomisko struktūru bojājums to izraisa, kāds ir tā cēlonis, jo no tā ir atkarīga ārstēšana un rezultāts. Jāatceras, ka reibonis ir viens no neviendabīgākajiem simptomiem, kas prasa precīzu izmeklēšanu.

        Vienības gatvē 51, Rīga

        Brīvības gatvē 410, Rīga








        Logopēda/audilogopēda konsultācija

        Gan valodai, gan komunikācijas spējām ir ļoti liela nozīme cilvēka dzīvē. Valodu mēs lietojam, lai sazinātos ar citiem, paustu savas emocijas, lai pateiktu, ka mīlam kādu, un lai risinātu problēmas. Ja valodas attīstība kavējas, meklējiet speciālista palīdzību. Logopēda vai audiologopēda pirmreizējā konsultācija ilgst aptuveni 45 minūtes. Tās laikā tiek noskaidroti anamnēzes dati, pārbaudīta valodas sapratne, ekspresīvais vārdu krājums, skaņu izruna, fonētika (skaņu uztvere, izdalīšana no vārda utt.).

        Vienlaikus tiek veikta runas motorikas izpēte, novērtēta bērna valodas sistēma (spēja gramatiski pareizi veidot teikumus), lasīšanas un rakstīšanas prasmes. Vadoties pēc pārbaudes rezultātiem, tiek veidots slēdziens un vienošanās ar pacientu vai viņa vecākiem par turpmāku sadarbību.
        Pārbaudē audiologopēds novērtēs:

        • jūsu artikulāciju jeb žokļa, lūpu un mēles kustības, kas ir pamatā runas skaņām;
        • elpošanu un balss saišu darbību un spēju veidot skaņas. Balss var būt skaļa vai klusa, augsta vai zema. Balss traucējumi var rasties, arī neievērojot pareizu balss higiēnu, piemēram, pārāk daudz runājot, kliedzot vai ja ir pārlieku forsēts klepus;
        • runas plūdumu jeb ritmu. Cilvēki mēdz runāt pārāk ātri vai lēni, atkārtot skaņas vai arī runā ievēro pārāk daudz paužu. To sauc arī par stostīšanos.

          Vienības gatvē 51, Rīga

          Brīvības gatvē 410, Rīga








          Logopēda/audiologopēda nodarbības

          Vairumā gadījumu logopēda vai audiologopēda palīdzība ir nepieciešama, ja novēro:

          • skaņu jaukšanu vai aizstāšanu, atsevišķu skaņu neizrunāšanu;
          • valodas/runas sapratnes traucējumus;
          • valodas attīstības aizturi;
          • fonācijas jeb balss kvalitātes traucējumus – disfoniju (balss saišu vājums), afoniju (balss zudums) u.c.;
          • runas tempa un ritma, stostīšanās izpausmes (bērniem, pieaugušajiem);
          • dažādas mācīšanās grūtības (disleksija – nespēja lasīt, saprast izlasīto; disgrāfija –traucēta pareiza rakstīšana);
          • citos gadījumos.

          Logopēda vai audiologopēda nodarbības notiek vienu reizi nedēļā. Katras nodarbības ilgums ir aptuveni 30–40 minūtes atkarībā no bērna vecuma un koncentrēšanās spējas. Nodarbībās vēlama vecāku klātbūtne, lai veiksmīgi nostiprinātu apgūtās iemaņas mājas apstākļos.

          Audiologopēda nodarbību galvenie virzieni:

          Runas traucējumi

          Visbiežāk dzirdēts, ka audiologopēds palīdz bērniem “iemācīties pareizi runāt”, taču šie speciālisti strādā arī ar pieaugušajiem. Ir vairāki iemesli, kāpēc cilvēkam ir iespējami runas traucējumi. Dažkārt tie parādās jau bērnībā, bet citkārt ir novērojami pēc slimības vai traumas. Balss traucējumu gadījumā svarīgs ir to rašanās cēlonis. Audiologopēds balss terapiju sāk tikai pēc ārsta rekomendācijas. Atkarībā no cēloņa terapija var būt izglītojoša (par balss lietošanas higiēnu), balsi ierobežojošs režīms, elpošanas vingrinājumi, kakla un balsenes muskuļus stiprinoši vingrinājumi, balss vingrinājumi un vokālie vingrinājumi.

          Valodas traucējumi

          Cilvēkam ar valodas traucējumiem var būt grūtības runāt, saprast runu, lasīt vai rakstīt. Ir vairākas metodes, ar kuru palīdzību iespējams uzlabot valodu. Atbilstošā metode tiks izvēlēta atkarībā no terapijas mērķa. Logopēda vai audiologopēda nodarbības būs individuālas, taču tajās ieteicams iesaistīt arī ģimenes locekļus un nodarbībās apgūto izmantot mājās veicamās ikdienas aktivitātēs.

          Rīšanas traucējumi

          Mums visiem kādreiz gadās grūtības norīt, piemēram, ir nepieciešama papildu piepūle, lai norītu sīkstu gaļas gabalu. Bieži ir pieredzēta situācija, kad dzēriens nokļūst elpceļos, liekot cilvēkam aizrīties un klepot. Cilvēkam ar rīšanas traucējumiem šādas situācijas gadās bieži.

            Vienības gatvē 51, Rīga

            Brīvības gatvē 410, Rīga








            Pediatra konsultācija

            Pediatrs ir bērnu ārsts, kurš specializējies bērnu slimību diagnostikā, ārstēšanā un to profilaksē. Pediatrs rūpējas par bērnu veselīgu augšanu un attīstību no dzimšanas līdz 18 gadiem. Vienlaikus konsultē par veselības profilakses, vakcinācijas, uztura, fiziskās slodzes, norūdīšanās, imunitātes stiprināšanas un citiem ar bērnu veselību saistītiem jautājumiem. Nepieciešamības gadījumā tiek nozīmēti papildu izmeklējumi. Akūtu vai hronisku slimību gadījumos bērnu ārsts nodrošina operatīvu un pilnvērtīgu izmeklēšanu un ārstēšanu.

            Kā sagatavoties vizītei?

            Dodoties vizītē pie pediatra, līdzi jāņem visi ar konkrēto slimību saistītie izraksti un slēdzieni, kas saņemti citās ārstniecības iestādēs, ja tādi ir, kā arī potēšanas pase un veikto analīžu un izmeklējumu rezultāti. Tas ārstam sniedz maksimāli daudz informācijas, kas uzlabo bērna izmeklēšanu, diagnozes noteikšanu un palīdz izvēlēties piemērotāko ārstēšanu. Turklāt šī informācija palīdz taupīt laiku un līdzekļus, jo var gadīties, ka daži izmeklējumi jau ir veikti un vairs nav atkārtoti jāveic. Vecākiem ieteicams mājās laikus sagatavot jautājumus, lai vizītes laikā neaizmirstu kaut ko ļoti būtisku.

            Kā notiek vizīte?

            Sarunā ar vecākiem pediatrs veic bērna apskati un izvērtē līdzi paņemto analīžu un izmeklējumu rezultātus. Vienlaikus ārsts novērtē bērna svara un auguma atbilstību vecumam. Ārsts izvērtē sūdzības un precizē problēmas. Ja nepieciešams, pediatrs nozīmē papildu izmeklējumus, nosūta bērnu konsultēties pie citiem speciālistiem un vienojas par nākamo vizīti.

            Pēc bērniņa piedzimšanas pediatrs uzņemsies profesionālu, ieinteresētu, individuālu aprūpi mazulim, sniedzot konsultācijas par mazuļa attīstību, barošanu, kopšanu un slimību profilaksi.

              Vienības gatvē 51, Rīga

              Brīvības gatvē 410, Rīga








              Galvas impulsu tests

              Nereti pacienti sūdzas par līdzsvara traucējumiem vai galvas reiboņiem. Galvas reibonis ir traucējošs, nepatīkams simptoms, kas samazina darbaspējas. Tā ir veselības problēma, kas jānovērš. Vairumā gadījumu precīzu diagnozi un tai sekojošu sekmīgu ārstēšanu palīdz noteikt rūpīga pacienta anamnēze, otoneirologa konsultācija un izmeklējumu veikšana.

              Reiboni apmēram 70% gadījumu izraisa patoloģija iekšējā ausī. Pārējie 30% var būt saistīti ar neiroloģiskiem traucējumiem, sirds un asinsvadu slimību problēmām u.c. slimībām.

              Galvas impulsu tests ir vienīgais izmeklējums, kas izvērtē vestibulāri okulāro refleksu. Ar šo testu var vienkārši, ātri un neinvazīvi noteikt reiboņa cēloni un sākt ārstēšanu. Papildus galvas impulsu testam var izmantot arī audiometriju un timpanometriju.

              Galvas impulsu testa metodes priekšrocība ir diagnozes noteikšanas precizitāte, kas ļauj konstatēt, vai pacienta problēma ir neiroloģiska vai saistīta ar iekšējās auss slimībām. Izmeklējums ir nekaitīgs un nerada nepatīkamas sajūtas.

                Vienības gatvē 51, Rīga

                Brīvības gatvē 410, Rīga








                Alergologa konsultācija

                Alergologs noteiks alerģijas cēloņus, kā arī palīdzēs, ja ilgstoši ir apgrūtināta elpošana caur degunu vai iesnas, acu apsārtums, konjunktivīts, ādas izsitumi, kurus var pavadīt nieze, hroniski gremošanas traucējumi vai ilgstošs klepus un elpas trūkuma lēkmes. Nepieciešamības gadījumā iespējams veikt arī spirometriju vai ādas alerģijas testu. Pakalpojumus piedāvājam gan bērniem, gan pieaugušajiem.

                  Vienības gatvē 51, Rīga

                  Brīvības gatvē 410, Rīga








                  Alergēnu specifiskā imūnterapija

                  Alergēnu specifiskā imūnterapija ir vienīgais ārstēšanas veids, kas iedarbojas uz alerģijas rašanās cēloņiem. Beidzoties ārstēšanas kursam, ir jūtama ilgtermiņa iedarbība.

                  Neatkarīgi no imūnterapijas veida tā atvieglo alerģijas simptomus jau pirmajā pusgadā pēc ārstēšanas sākšanas. Sākumā preparāts tiek lietots, pakāpeniski palielinot tā devu. Pēc tam lietošanu turpina, lietojot nemainīgu uzturošo devu. Ļoti svarīgi, izvēloties imūnterapiju, ir precīzi ievērot ārsta norādījumus. Vidēji terapijas ilgums būs 3–5 gadi. Pareizi lietojot, alergēnu imūnterapijas efekts saglabājas arī pēc preparāta lietošanas beigām – simptomi samazinās vai pat izzūd. Terapijas efektivitāte dažādos medicīnas literatūras avotos norādīta 70–85%, un tas ir daudz.

                  Alergēnu imūnterapijas galvenā priekšrocība salīdzinājumā ar pretalerģijas medikamentiem ir tā, ka jau pirmajā ārstēšanas gadā samazinās alerģijas izpausmes un nepieciešamība lietot pretalerģijas medikamentus – vietējos glikokortikoīdus, antihistamīna medikamentus utt. Pretalerģijas zāles ātri un sekmīgi likvidē alerģijas simptomus, taču, ja tās nelieto, simptomi atkal parādās. Savukārt alergēnu specifiskā imūnterapija ir vienīgais ārstēšanas veids, kas iedarbojas uz alerģijas rašanās cēloņiem. Imūnterapija neļauj rasties arī citām alerģijām vai alerģiskajam rinītam attīstīties par bronhiālo astmu.

                  Terapijas mērķis ir samazināt cilvēka jutīgumu pret alergēnu, pakāpeniski mainot organisma imūnsistēmas atbildi un nodrošinot noturību pret alergēnu, organismu pakāpeniski pieradinot pie alergēna, ko tas nepanes. Piemēram, ja alerģiju izraisa putekļu ērcīte vai ziedputekšņi, tad pacients ilgstoši saņem preparātu, kas organismu pakāpeniski pieradina pie šiem alergēniem. Līdzīgi ir tad, ja ir alerģija pret bišu vai lapseņu dzēlieniem, dzīvnieku blaugznām, pelējumiem utt. Lai sasniegtu šo mērķi, pacientiem rūpīgi jāievēro ārsta norādījumi imūnterapijas laikā.

                    Vienības gatvē 51, Rīga

                    Brīvības gatvē 410, Rīga








                    Dzirdes akustiķa konsultācija

                    Dzirdes akustiķis konsultācijas laikā izvērtē dzirdes pārbaudes rezultātus, pacienta individuālās ikdienas prasības un atrod vispiemērotāko tehnisko risinājumu vājdzirdības mazināšanai.

                    Vienlaikus dzirdes aparāti tiek pielāgoti atbilstoši dzirdes līmenim un sniegti skaidrojumi par to iespējām un funkcijām. Nepieciešamības gadījumā tiek izgatavoti individuāli auss ieliktņi dzirdes aparātu pilnvērtīgai izmantošanai. Pirmreizējās konsultācijas ilgums ir aptuveni 1 stunda.

                      Vienības gatvē 51, Rīga

                      Brīvības gatvē 410, Rīga








                      Dzirdes aparātu regulēšana

                      Dzirdes akustiķis konsultācijas laikā jūsu ausī ievietos dzirdes aparātu. Pielāgos to jūsu vājdzirdības pakāpei un jums pieņemamam skaļumam. Turklāt jums tiks sīki paskaidrots, kā lietot dzirdes aparātu – kā to ievietot ausī, kā kontrolēt skaļumu. Speciālists arī norādīs, kā jākopj dzirdes aparāts, kā jānomaina baterijas, jātīra tas un jāžāvē. Visbeidzot, speciālists paskaidros, kā dzirdes aparāts reaģē dažādās situācijās. Tad varēsiet doties mājās ar savu jauno dzirdes aparātu.

                      Pirmie soļi dzirdes aparāta lietošanā

                      Pirmajās pāris dienās jums būs jāpierod pie jaunā dzirdes aparāta. Sākumā lietojiet to pāris stundu dienā jums pazīstamā vidē. Dažas lietas liksies neierastas. Vislabākais veids, kā pārbaudīt jauno dzirdes aparātu, ir runāt ar cilvēkiem vai skatīties TV pārraides. Jums jūsu paša balss šķitīs nepierasta vai pārāk skaļa, jo bijāt pieraduši runāt skaļi, lai sevi dzirdētu. Mēģiniet runāt nedaudz klusāk. Pierakstiet savas izjūtas – tas palīdzēs ārstam noregulēt jūsu dzirdes aparātu atbilstošā skaļuma līmenī.

                      Atkārtota dzirdes akustiķa konsultācija jeb dzirdes aparātu regulēšana ierasti tiek nozīmēta divas nedēļas pēc pirmreizējās konsultācijas, lai uzlabotu pacienta komfortu un runas uztveres spēju. Balstoties uz pacienta atsauksmēm, speciālists veiks papildu dzirdes aparāta regulēšanu, kā arī nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu tehniskā palīglīdzekļa pilnvērtīgu lietošanu. Dzirdes akustiķis atbildēs uz visiem jūsu jautājumiem un sniegs nepieciešamos padomus. Lai uzlabotu jūsu komfortu un runas uztveres spēju, dzirdes aparāts tiks noregulēts konsultāciju laikā.

                        Vienības gatvē 51, Rīga

                        Brīvības gatvē 410, Rīga








                        Toņa audiometrija

                        Precīza instrumentāla dzirdes asuma pārbaude, ko veic ar elektroakustisku aparātu – audiometru.

                        Audiometrija nepieciešama, lai:

                        • noteiktu dzirdes asumu;
                        • noteiktu dzirdamības slieksni un jutību uz dažādām skaņām;
                        • noteiktu dzirdes traucējumu slieksni;
                        • izvēlētos piemērotu dzirdes aparātu;
                        • diagnosticētu vidusauss un iekšējās auss slimības.

                        Toņa audiometrijas pārbaude norit, izmantojot speciālas austiņas, kurās katrā ausī atsevišķi tiek atskaņoti 250, 500, 1000, 1500, 2000, 3000, 4000, 6000 un 8000 Hz frekvenču signāli no 10 dB līdz pat 120 dB skaļumam. Pie 90 dB pazeminājuma cilvēkam tiek piešķirta 5. pakāpe, kas nozīmē nedzirdību.

                        Toņa audiometrija pārbauda gan gaisa vadāmību, gan kaula vadāmību. Ko tas nozīmē? Gaisa vadāmību pārbauda ar speciālām austiņām, skaņai nonākot līdz iekšējai ausij caur ārējās auss kanālu un vidusauss dobumu. Kaula vadāmību bauda ar speciālu skaļrunīti, kuru uzliek tieši aiz auss, uz aizauss paugura. Tādā veidā skaņas signāls tiek atskaņots uz kaula un mērīts, kā strādā dzirdes nervs caur kaula vadīšanu.

                        Ar gaisa vadīšanas iegūto līkni mēs varam noteikt, vai ārējā ausī nav sēra korķis, kurš ir nosprostojis kanālu, kā arī mazkustīga bungplēvīte var ietekmēt skaņas novadi līdz smadzeņu iekšējām struktūrām, iespējamas vairākas citas ar gaisa vadāmību saistītas slimības. Ir svarīgi pārbaudīt kaula vadāmību, lai noteiktu dzirdes nerva darbības kvalitāti, kā arī šis mērījums parāda vecuma vājdzirdību, otosklerozi u.c. slimības.

                        Toņa audiometrijas pārbaudes metode prasa no pārbaudāmās personas spēju koncentrēties un maksimāli iesaistīties, lai gūtu rezultātus, tāpēc bērniem tieši šo mērījumu iesaka, sākot no 4–5 gadu vecuma, ar nosacījumu, ka bērns ir ar vecumam atbilstoši attīstītu intelektu un komunikācijas spējām.

                        Savukārt bērniem līdz 4 gadu vecumam ir domāta brīvā lauka audiometrija. Brīvā lauka audiometrijā nosaka dzirdes slieksni abām ausīm, toties toņa audiometrijā dzirdes slieksni nosaka katrai ausij atsevišķi, jo dzirde reti kad pasliktinās vienādi un vienlaikus abās ausīs. Mēdz būt situācijas, kad cilvēkam viena auss ir labi dzirdoša, bet otra sliktāk dzirdoša, un tad ļoti liela nozīme ir tieši toņa audiometrijas rezultātam.

                        Toņa audiometrijas rezultātā iegūst audiogrammu (grafisks attēls) ar gaisa un kaula vadāmības līknēm katrai ausij atsevišķi, ar kuru pacients var vērsties pie otolaringologa vai dzirdes akustiķa.

                        Izmeklējuma norise:

                        Uz ausīm uzliek austiņas, caur kurām dod skaņu signālus. Kad pacients sadzird skaņas signālu, viņš nospiež podziņu, apstiprinot, ka ir dzirdējis skaņu. Skaņas stiprums un augstums tiek mainīts. Dzirdes testa rezultāts ir grafiks (audiogramma), kas parāda dzirdes traucējumu raksturu un pakāpi. Pēc izmeklējumu rezultātiem ārsts diagnosticē dzirdes traucējumu pakāpi. Procedūra ir komfortabla un nesāpīga.

                          Vienības gatvē 51, Rīga

                          Brīvības gatvē 410, Rīga








                          Brīvā lauka audiometrija

                          Brīvā lauka audiometrija ir pārbaudes metode, kas ļauj precīzi un agrīni noteikt dzirdes pazeminājumu gan bērniem, gan pieaugušajiem. Brīvā lauka audiometrija atšķirībā no citiem audiometrijas veidiem vienlaikus nosaka abu ausu summāro dzirdes slieksni. Ko tas nozīmē? Veicot šo mērījumu, cilvēks klausās skaņu signālus dažādās frekvencēs un skaļumā vienlaikus ar abām ausīm. Rezultātā iegūst audiogrammu, kurā redzams, kādu skaņas stiprumu un frekvenci cilvēks dzird vislabāk un kurās frekvencēs ir dzirdes pazeminājums. Tas ir svarīgi, lai saprastu, kāpēc cilvēks nesadzird runu, jo katrai skaņai ir savs skaņas stiprums (dB) un frekvence (Hz). Piemēram, spalgo frekvenču skaņas – S, F, K, T – ir 2000 līdz pat 8000 Hz frekvenču diapazonā, bet tajā pašā laikā skaņas – Z, M, D, B u.c. – ir 250 līdz 1000 Hz frekvenču diapazonā. Pamatskaņu frekvences jeb frekvences, kuras cilvēks sadzird vislabāk, ir 250, 500 un 1000 Hz. Biežāk ir traucēta augsto frekvenču skaņu sadzirdēšana, tāpēc cilvēks sāk neuztvert runu.

                          Pieaugušais neliela dzirdes pazeminājuma gadījumā runu izprot labāk nekā bērns, jo pieaugušajam runa jau ir attīstījusies, kā arī spēja “lasīt no lūpām”, ja ir dzirdes pazeminājums, ir izteiktāka. Bērna runas attīstība norit noteiktā secībā, un, ja bērnam dzirde pazeminās, attīstība ir traucēta, tāpēc ir svarīgi laikus konstatēt dzirdes traucējumus.

                          Brīvā lauka audiometriju veic gan bērniem, gan pieaugušajiem ar vai bez dzirdes aparātiem/kohleāriem implantiem. Cilvēkam ar dzirdes aparātiem/kohleārajiem implantiem brīvā lauka audiometriju ir nepieciešams veikt, lai izvērtētu dzirdes palīgiekārtas efektivitāti.

                          Brīvā lauka audiometrija tiek veikta, izmantojot audiometru, kurš ar skandu palīdzību atskaņo dažāda augstuma un stipruma skaņas. Cilvēka uzdevums ir koncentrēties un reaģēt uz tikko dzirdamo skaņu. Izmeklējums tiek veikts speciāli izveidotā audiometrijas kabinetā, kas ir izolēts ar īpašu skaņas necaurlaidīgu materiālu. Rokās tiek iedota pults. Kolīdz cilvēks sadzird tikko dzirdamu skaņu, uzdevums ir nospiest pogu.

                          Brīvā lauka audiometrijas mērķis ir laikus noteikt dzirdes pazeminājumu, lai piemērotu atbilstošu tehnisko dzirdes palīglīdzekli. Ja ir ļoti lieli dzirdes zudumi (100 dB pazeminājums), būtu jāizmanto dzirdes implanti. Ja ir mazāki dzirdes zudumi (līdz 100 dB pazeminājuma), izmanto dzirdes aparātus. Lai noteiktu dzirdes zudumu vai individuāli pielāgotu dzirdes aparātu bērnam vai pieaugušajam, dzirdes akustiķim un otolaringologam ir nepieciešama audiogramma.

                            Vienības gatvē 51, Rīga

                            Brīvības gatvē 410, Rīga








                            Dzirdes pārbaude ar kamertoņiem

                            Ātru dzirdes pārbaudi veic, izmantojot kamertoņu dakšu (parasti 256 Hz vai 512 Hz). Visbiežāk izmanto Rinnes un Vēbera testus. Vēbera tests ir dzirdes skrīninga tests. Ar tā palīdzību var identificēt vienpusēju vadīšanas tipa dzirdes zudumu (vidusauss dzirdes zudums) un vienpusēju sensoneirālu dzirdes zudumu (iekšējās auss dzirdes zudums).

                            Testu veic, novietojot kamertoni pacienta pieres centrā starp ādas un mataino daļu vai pie deguna saknes. Tad pacientam tiek jautāts, vai skaņa ir skaļāka vienā ausī vai to dzird uz viduslīnijas.

                            Savukārt ar Rinnes testu izmeklē atšķirību starp skaņas gaisa un kaula vadāmību. Kamertoni novieto uz aizauss paugura un pārbauda skaņas kaula vadāmību, bet, novietojot pie auss, – skaņas gaisa vadāmību. Pacients identificē, kura stimulācijas metode dod skaļāko skaņu. Ja pacientam ir dzirdes zudums, labāka skaņas uztvere ir uz aizauss paugura. Ja pacients min atšķirību starp ausīm, nepieciešams pāriet uz Vēbera testu, lai identificētu sensoneirālo dzirdes zudumu. Šīs metodes ir absolūti nesāpīgas, viegli un ātri veicamas.

                              Vienības gatvē 51, Rīga

                              Brīvības gatvē 410, Rīga








                              Timpanometrija

                              Diagnostikas metode, ar kuras palīdzību izmeklē vidusausi. Ar šo metodi nosaka spiedienu bungu dobumā, bungplēvītēs un dzirdes kauliņu kustīgumu. Timpanometrija palīdz diagnosticēt dažādas slimības gadījumos, kad ar klasiskajiem LOR instrumentiem neko nekonstatē. Kā piemēru var minēt vidusauss iekaisumu, otosklerozi, šķidrumu un saaugumus bungu dobumā.

                                Vienības gatvē 51, Rīga

                                Brīvības gatvē 410, Rīga








                                Deguna dobumu un aizdegunes endoskopija

                                Videoiekārta, kas paredzēta deguna dobuma gļotādas, anatomisko struktūru izvērtēšanai, deguna blakusdobumu dabisko atveru izvērtēšanai, kā arī aizdegunes patoloģiju diagnostikai. LOR klīnikā tiek izmantots 2 mm fleksiblais aizdegunes endoskops, kā arī 2 mm visu leņķu rigidie endoskopi. Metode tiek veikta lokālajā anestēzijā.

                                  Vienības gatvē 51, Rīga

                                  Brīvības gatvē 410, Rīga








                                  Deguna skalošana

                                  Deguna skalošana ir papildu terapijas metode deguna blakusdobumu iekaisuma ārstēšanai. Deguna skalošana, t.i., gļotu un strutu atsūkšana ar vakuuma sūkni, mazina iekaisumu. Pacienti atzīst, ka jūtama tūlītēja elpošanas atvieglošana. Procedūra nav sāpīga, bet rada nelielu diskomfortu.

                                  Skaidrības labad piebildīsim, ka deguna skalošana nav saistīta ar duršanu. Tā ir deguna un aizdegunes atdalījumu izskalošana ar fizioloģisko šķīdumu vai, ja tas ir nepieciešams, ar medikamentiem. Vairumā gadījumu šī procedūra dod labus rezultātus un ļauj efektīvi izārstēties bez antibiotikām. Taču tikai ārsts apskatē var pateikt, vai pacientam tas ir vajadzīgs vai nav vērts sākt, jo rezultāta nebūs.

                                  Bērniem visbiežāk izmanto vakuumskalošanu. Pa vienu nāsi tiek ievadīti medikamenti, bet pa otru ar vakuuma palīdzību tiek izvadīts blakusdobumā sakrājies sekrēts. Vakuumskalošana parasti ir jāatkārto vismaz četras, piecas reizes.

                                    Vienības gatvē 51, Rīga

                                    Brīvības gatvē 410, Rīga








                                    Deguna priekšējā tamponāde

                                    Deguna priekšējo tamponādi izmanto deguna asiņošanas apturēšanai ar speciāliem tam paredzētiem deguna tamponiem (hemostatiski pašuzsūcoši tamponi) un medikamentiem.

                                    Lai apturētu asiņošanu, mājas apstākļos galva būtu jānoliec uz priekšu, nevis atpakaļ. Abas deguna nāsis jāaizspiež ar pirkstiem un jātur aizspiestas 7–10 minūtes – tas ir normālais asins recēšanas laiks. Vienlaikus var likt kaut ko aukstu uz deguna saknes (vieta starp acīm) vai spranda rajonā. Lai apturētu deguna asiņošanu, degunā nebāziet vates tamponus, jo, tos ik pa minūtei mainot, traumētajā asinsvada vietā nevar izveidoties asins receklis, kas nosprosto brūci.

                                    Ja bērnam vai pieaugušajam deguns asiņo tikai vienreiz, par veselību nav iemesla uztraukties. Taču, ja tas sāk atkārtoties regulāri un ir vēl citi veselības traucējumi, piemēram, pēc sasitumiem veidojas daudz zilumu vai arī brūces, saskrāpējumi ilgi asiņo, ir obligāti jāvēršas pie ārsta un jānosaka asiņošanas cēlonis.

                                    Vienlaikus asinsvadu sieniņas profilaktiski var stiprināt, lietojot C vitamīnu, proti, oranžie, sarkanie un zaļie augļi un dārzeņi ir vislabākie C vitamīna avoti. Piemēram, glāze apelsīnu sulas satur apmēram 100 miligramus C vitamīna, daudz tā atradīsiet arī zemenēs.

                                      Vienības gatvē 51, Rīga

                                      Brīvības gatvē 410, Rīga








                                      Sēra korķu izņemšana

                                      Korķu izņemšana/skalošana nesāp, izņemot gadījumus, ja pašrocīgi jau ir mēģināts ar vates kociņiem tīrīt ausi, satraumējot ausu ejas. Sēra korķu skalošana notiek ar silta ūdens strūklas spiedienu. Mūsdienās sēra korķus skalo ar speciālu iekārtu vai izmanto svešķermeņu āķīti, lai likvidētu sēra korķi.

                                      Atgādinām, ka sēra izdalīšanās ir organisma aizsargreakcija pret putekļiem, svešķermeņiem, arī pret mikrobiem un sēnīšu infekcijām, kas var nokļūt ausīs. Katram cilvēkam sēra izdale notiek citādi, tieši tāpat, kā sviedru dziedzeri mums katram funkcionē atšķirīgi, – cits svīst ļoti, cits gandrīz nemaz. Ja ir novērots, ka bērnam pastiprināti izdalās sērs, tas nav nekas slikts, bet gan normāla fizioloģiska organisma reakcija.

                                        Vienības gatvē 51, Rīga

                                        Brīvības gatvē 410, Rīga








                                        Medikamentu ievadīšana balsenē

                                        Ar aizkritušu balsi nevajadzētu sadzīvot ilgāk par divām nedēļām. Aizsmakumu var izraisīt ne tikai sezonas vīrusi, bet arī citas slimības, piemēram, gastroezofageālā atviļņa slimība, kad neslēdzas barības vada atvere, proti, pacientam rodas kuņģa skābes vai fermentu atvilnis, kas nokļūst uz balss saitēm, izraisot kairinājumu un aizsmakumu.

                                        Balss skanīgumam ļoti kaitē smēķēšana. Regulāri smēķējot, sāk pastiprināti veidoties gļotas, kas nosēžas uz balss saitēm, tās kļūst biezākas, tāpēc mainās balss tembrs, tā piesmok.

                                        Balss aizsmakums nereti rodas arī cilvēkiem, kas ikdienā pārpūlē savas balss saites, piemēram, skolotājiem, bet dziedātājiem, it īpaši tiem, kuri nav apguvuši pareizu dziedāšanas tehniku, neskanīgas balss iemesls var būt mezgli uz balss saitēm. Iemesls var būt arī dažādas balsenes traumas, piemēram, vairogdziedzera operācija, kad tiek bojāts nervs, kas nodrošina balsenes un balss saišu kustības.

                                        Akūtu un hronisku balss saišu iekaisumu gadījumā tiek veikta dažādu eļļu un medikamentu kombināciju aplicēšana uz balss saitēm vizuālā kontrolē. Procedūras laikā izmanto speciālas balsenes šļirces.

                                          Vienības gatvē 51, Rīga

                                          Brīvības gatvē 410, Rīga








                                          Bungplēvīšu masāža

                                          Bungplēvīšu masāžu veic ar speciālu ierīci, kas paredzēta sekretoru vidusauss iekaisumu fizioterapijas veikšanai. Ar spiediena un vibrācijas palīdzību veic bungplēvīšu kustināšanu, kas veicina šķidruma izvadīšanu no bungdobuma. Vienlaikus mazinās sāpes, trokšņi ausīs, kā arī tiek stimulēta dzirdes uztvere. Procedūras ilgums 5–15 minūtes.

                                            Vienības gatvē 51, Rīga

                                            Brīvības gatvē 410, Rīga








                                            Koagulācija

                                            Ja bērnam vai pieaugušajam deguns asiņo tikai vienreiz, par veselību nav iemesla uztraukties. Taču, ja tas sāk atkārtoties regulāri un ir vēl citi veselības traucējumi, piemēram, pēc sasitumiem veidojas daudz zilumu vai arī brūces, skrāpējumi ilgi asiņo, ir obligāti jāvēršas pie ārsta un jānosaka asiņošanas cēlonis.

                                            Koagulācija ir metode asiņošanas apturēšanai, izmantojot elektrību (asinsvadu piededzināšana). Var izmantot, lietojot gan lokālo, gan vispārējo anestēziju. Visbiežāk izmanto tieši deguna asiņošanas apturēšanai.

                                            Lai apturētu asiņošanu mājas apstākļos, galva būtu jānoliec uz priekšu, nevis atpakaļ. Abas deguna nāsis jāaizspiež ar pirkstiem un jātur aizspiestas 7–10 minūtes. Tas ir normālais asins recēšanas laiks. Vienlaikus var likt kaut ko aukstu uz deguna saknes (vieta starp acīm) vai spranda rajonā. Lai apturētu deguna asiņošanu, nebāziet degunā vates tamponus, jo, tos mainot ik pa minūtei, traumētajā asinsvada vietā nevar izveidoties asins receklis, kas nosprosto brūci.

                                              Vienības gatvē 51, Rīga

                                              Brīvības gatvē 410, Rīga








                                              Valodas audiometrija

                                              Vai jums kādreiz ir bijusi tāda situācija, kad apkārt ir vairāki cilvēki, kuri runā, un jums kāds no viņiem kaut ko prasa, bet nevarat saprast, ko viņš saka? Vai arī esat ievērojis/-usi, ka jūsu bērns, sēžot pie ieslēgta televizora, nespēj pamācīties vai sekmes skolā pasliktinās? Šo fenomenu var izskaidrot ar dažādām teorijām, bet viens no populārākajiem skaidrojumiem ir centrālās dzirdes uztveres traucējumi. Tie ir traucējumi, kas izpaužas situācijās, kad, esot kādam fona troksnim, cilvēks nespēj koncentrēt uzmanību uz darāmo darbu vai vēlamās personas teiktā saklausīšanu. Šo traucējumu diagnostika ir sarežģīta, bet nav neiespējama.

                                              Lai noteiktu centrālās dzirdes uztveres traucējumus, nepieciešams izvērtēt kompleksu skaņu dzirdes slieksni, proti, runas uztveri. Tāpēc valodas audiometrijā tiek atskaņoti nevis toņi, bet valodas signāli, piemēram, zilbes, vārdi, skaitļi vai teikumi.

                                              Veicot valodas audiometriju, valodas signālus atskaņo abās vai vienā ausī. Vienlaikus tiek atskaņots maskējošs troksnis. Šo troksni sauc par balto troksni, kurš ir noteikta skaļuma un frekvences, lai izvērtētu cilvēka spēju izšķirt runu šajā troksnī. Liela nozīme valodas audiometrijā tiek piešķirta dihotiskajiem testiem, kuros abās ausīs vienlaikus tiek atskaņoti dažādi signāli. Ko tas nozīmē? Vienlaikus vienā ausī saka, piemēram, “divi” un otrā ausī saka “desmit”. Cilvēka uzdevums ir nosaukt šos abus skaitļus, kas nav nemaz tik vienkārši.

                                              Valodas audiometriju izmanto, lai izvērtētu ne tikai dzirdes traucējumus, bet arī dzirdes palīgierīču un kohleāro implantu darbības efektivitāti. Tieši tādā veidā dzirdes aparāta lietotājs spēj saprast, vai dzirdes aparāts viņam palīdz saklausīt runu ne tikai klusā vidē, bet arī vidē, kas ir trokšņaina, piemēram, konference, kafejnīca u.tml. Tomēr valodas audiometrijas klīniskā nozīme ir centrālās dzirdes uztveres traucējumu identificēšana.

                                              Šos traucējumus ir svarīgi diagnosticēt, lai spētu pēc tam pielāgot vidi, īpaši bērniem gan mājās, gan skolā. Ja cilvēkam ir diagnosticēti centrālās dzirdes uztveres traucējumi, viens no risinājumiem ir palīgierīce, proti, FM iekārta, kas palīdz, piemēram, skolēniem skolā labāk sadzirdēt skolotāja teikto, samazinot apkārtējos trokšņus. Šī iekārta ļoti palīdz arī cilvēkiem ar dzirdes aparātu labāk uztvert otra cilvēka teikto neatkarīgi no vides.

                                              Valodas audiometrijas pārbaude aizņem 30–60 min. Cilvēkam, kuram veic valodas audiometriju, tiek izskaidroti rezultāti un ieteikti turpmākie risinājumi. Šī ir unikāla iespēja, jo Latvijā beidzot ir pārbaudes tests tieši latviešu valodā, kas sniedz ļoti daudz informācijas, lai palīdzētu cilvēkiem ar centrālās dzirdes uztveres traucējumiem.
                                              Pieteikties izmeklējumam.

                                                Vienības gatvē 51, Rīga

                                                Brīvības gatvē 410, Rīga








                                                Adenotomija

                                                Adenotomija jeb aizdegunes mandeles operācija

                                                Visi bērni piedzimst ar aizdegunes mandeli, kas neietekmē normālu deguna elpošanas funkciju un piecu, sešu gadu vecumā sāk pakāpeniski regresēt savā attīstībā. Savukārt pubertātes vecumā sākas aizdegunes mandeles atrofija, un tā pilnībā izzūd līdz divdesmit gadu vecumam. Ja bērns līdz piecu vai sešu gadu vecumam bieži slimo ar augšējo elpceļu infekcijām, aizdegunes mandele palielinās apjomā, tādējādi apgrūtina elpošanu caur degunu, tad to dēvē par adenoīdu. Adenoīdi netieši iedarbojas uz citiem orgāniem un orgānu sistēmām, piemēram, uz dzirdes kanāla atverēm, bērnam pasliktinot dzirdi.

                                                Palielināta aizdegunes mandele bērna vecumā ir samērā bieža parādība. Parasti situācija sāk uzlaboties, bērnam sasniedzot pusaudža vecumu, tomēr atsevišķos gadījumos problēma saglabājas arī pieaugušo vecumā.

                                                Deguna elpošanas traucējumi un citas problēmas bērniem ar adenoīdiem

                                                • Bērniem ar adenoīdiem ir būtiski traucētas deguna aizsargfunkcijas – gaisa sasildīšana, mitrināšana un attīrīšana. Adenoīdu dēļ, elpojot caur degunu, trahejā un plaušās nenokļūst pietiekami sasildīts, no baktērijām un putekļiem attīrīts un samitrināts gaiss, un tas pakļauj bērnu biežām elpošanas ceļu slimībām.
                                                • Apgrūtinātas elpošanas gadījumā bieži attīstās deguna blakusdobumu iekaisums, izteikta deguna gļotādas tūska, samazinās gļotādas receptoru kairinājuma intensitāte, pasliktinās oža; šādi bērni bieži slimo ar saaukstēšanās slimībām, hroniskām iesnām, sūdzas par ilgstošām galvassāpēm un noguruma sajūtu.
                                                • Apgrūtināta elpošana caur degunu un biežās iesnas apgrūtina acu-deguna kanāla darbību, tāpēc nereti bieži asaro acis, attīstās konjunktivīts.
                                                • Ožas pasliktināšanās maina arī garšas receptoru jutību, tāpēc bērnam pasliktinās ēstgriba.
                                                • Bērnam ar palielinātiem adenoīdiem, naktī guļot, deguns var būt pilnīgi ciet. Šie bērni guļ ļoti nemierīgi, krāc, grozās. Viņiem mēdz būt trauksmaini sapņi, novēro kliegšanu vai staigāšanu miegā.
                                                • Palielināto aizdegunes mandeļu dēļ rodas arī ausu un dzirdes problēmas. Ņemot vērā, ka bērnam ausis nesāp un ķermeņa temperatūra ir normāla, vecāki uzskata, ka bērns vienkārši kļuvis neuzmanīgs un izklaidīgs.
                                                • Palielinātie adenoīdi spiež uz mīkstajām aukslējām, aizsprosto un nosedz aizdeguni, tāpēc bērns nepareizi izrunā skaņas un vārdus.
                                                • Palielinātas aizdegunes mandeles dēļ var parādīties sakodiena problēmas, neattīstās apakšžoklis, augšžoklis izvirzās uz priekšu.

                                                Adenoīdu diagnostika

                                                Adenoīdu diagnoze pamatojas uz:

                                                • sūdzībām par apgrūtinātu elpošanu caur degunu, krākšanu naktīs vai miegā, gulēšanu ar vaļēju muti, biežām vai pastāvīgām iesnām, atkārtotām sāpēm ausīs vai ausu aizkrišanu, pasliktinātu dzirdi, nogurumu un sliktām sekmēm mācībās, runas traucējumiem un nakts enurēzi.

                                                Absolūta indikācija adenotomijai ir palielināta aizdegunes mandele ar tai sekojošu obstruktīvu miega apnoju (bērna krākšana, kas rezultējas ar periodisku elpošanas apstāšanos miegā). Citas indikācijas adenotomijai ir sekretors vidusauss iekaisums (šķidruma sakrāšanās vidusausī – pasliktināta dzirde), bieži vidusauss iekaisumi, kā arī palielināta aizdegunes mandele un hroniski deguna blakusdobuma iekaisumi.

                                                Ja nepieciešams, adenotomiju veic kopā ar tonsilotomiju (aukslēju mandeļu samazināšanu) un timpanostomiju (ventilācijas caurulīšu ievietošanu bungplēvītēs).

                                                Ja bērns bieži slimo ar augšējo elpceļu iekaisumiem, tad adenotomija var būt kā viens no iespējamiem ārstēšanas variantiem, lai samazinātu slimošanas biežumu.

                                                Adenotomiju veic hronisku vidusauss iekaisumu gadījumos.

                                                Kā sagatavoties operācijai:

                                                – Pirms operācijas jāveic asins analīzes – pilna asinsaina, asins koagulogramma.
                                                – Pirms operācijas izstāstiet visu svarīgo par bērna slimību vēsturi (kādus medikamentus bērns lieto, vai ir kādas hroniskas slimības, alerģiskas reakcijas, ja tādas bijušas, kāda ir ģimenes slimības vēsture, t.i., iedzimtas slimības u.c.).

                                                Kā palīdzēt bērnam sagatavoties:

                                                – Jāpaskaidro, kāpēc tas nepieciešams, – jāstāsta, ka pēc procedūras varēs labāk elpot caur degunu, mazāk slimos, labāk dzirdēs.
                                                – Jāizskaidro, ka speciāli medikamenti palīdzēs gulēt un nejust sāpes.
                                                – Ļaujiet bērnam līdzi ņemt viņa mīļāko mantiņu vai sedziņu, jebko, kas viņam palīdz justies komfortabli.

                                                Operācijas norise:

                                                Adenotomija laika ziņā ir īsa procedūra, un parasti to veic dienas stacionārā.

                                                – Tā tiek veikta vispārējā anestēzijā, tāpēc jūsu bērns operācijas laikā nejutīs nekādas sāpes.
                                                – Lai piekļūtu aizdegunes mandelei, ķirurgs ievietos speciālu mutes pletēju, kurš nodrošinās bērnam atvērtu muti miega laikā, pēc tam veiks aizdegunes mandeles evakuāciju, var tikt izmantota elektrokoagulācija, lai novērstu asiņošanu no aizdegunes.
                                                – Pēc procedūras bērns tiek vēl novērots, līdz tas pamostas, un, ja nav nekādu komplikāciju, tad bērns tiek vests pie vecākiem un jau pēc dažām stundām var doties mājās. Pēc procedūras bērns, visticamāk, būs miegains, iespējams, ka būs slikta dūša, ko izraisa anestēzijas zāles.

                                                Pēcoperācijas periodu bērni parasti panes ļoti labi. Bērnam nepieciešams saudzējošs mājas režīms – jāizvairās no karstiem ēdieniem un dzērieniem, ~2 nedēļas jāēd mīksta, blendēta pārtika, nevar iet karstā dušā, vannā, pirtī. Jāuzņem daudz šķidruma dienā (~2–3 l), jo vairāk bērns lietos šķidrumu, jo vieglāks un ātrāks būs atveseļošanās process. Pēc operācijas var būt nepatīkama smaka no mutes, tas ir dzīšanas procesa dēļ.

                                                Kādos gadījumos meklēt speciālistu ārpus kārtas:

                                                – Svaigas asinis tek pa degunu vai muti.
                                                – Bērns neēd, nedzer, ir samazināts urīna daudzums, raud bez asarām.
                                                – Pastāvīgas sāpes, dzirdes vai līdzsvara traucējumi.

                                                  Vienības gatvē 51, Rīga

                                                  Brīvības gatvē 410, Rīga








                                                  Deguna starpsienas operācija

                                                  Deguna starpsienas operācija (septoplastika) ir ķirurģiska manipulācija, kuras laikā tiek iztaisnotas deguna kaula un deguna starpsienas skrimšļainās daļas. Ja starpsiena, kas atdala abas nāsis, ir izliekta, to dēvē par deviētu deguna starpsienu. Šā iemesla dēļ var būt apgrūtināta elpošana caur degunu, paaugstināts deguna blakusdobumu iekaisumu risks, kā arī augstāks hroniska vidusauss iekaisuma risks.

                                                  Veicot deguna starpsienas operāciju, tiek izgrieztas un iztaisnotas deviētās daļas. Pēc deguna starpsienas operācijas pacients labāk elpo caur degunu.
                                                  Deviēta deguna starpsiena ir bieži sastopama. Ļoti izteikti deviēta deguna starpsiena var apgrūtināt elpošanu caur vienu vai pat abām nāsīm, kas ietekmē dzīves kvalitāti. Bieži deguna starpsienas deviācija ir saistīta ar deguna gliemežnīcu palielināšanos (hipertrofiju) šādos gadījumos nereti pacients kļūst atkarīgs no deguna pilieniem, kuri samazina tūsku.

                                                  Lai precīzi noteiktu operācijas apjomu, pirms operācijas būtu ieteicams veikt datortomogrāfiju, lai izvērtētu deguna starpsienas, deguna gliemežnīcu un deguna blakusdobumu stāvokli.

                                                  Operācijas riski

                                                  Tāpat kā jebkurai citai operācijai, arī deguna starpsienas operācijai ir savi riski, neskaitot asiņošanu, infekciju un reakciju uz anestēzijas medikamentiem. Iespējamās deguna starpsienas operācijas komplikācijas:

                                                  – saglabājas deguna aizlikums;
                                                  – pastiprināta asiņošana no deguna;
                                                  – deguna formas pārmaiņas;
                                                  – deguna starpsienas perforācija (caurums deguna starpsienā pēc operācijas, kas saistīts ar dzīšanas procesu un neizbēgamu asinsvadu traumatizāciju operācijas laikā);
                                                  – ožas pārmaiņas (parasti pārejošas);
                                                  – receklis deguna ejās, kuru nepieciešams evakuēt;
                                                  – pārejošs cieto aukslēju un augšējo zobu nejutīgums vai sāpes.

                                                  Kā sagatavoties:

                                                  Pirms tiek plānota operācija, ar ķirurgu tiek izrunāti operācijas ieguvumi un iespējamās komplikācijas.

                                                  – Ierodoties uz operāciju, līdzi jāņem analīžu un citu izmeklējumu rezultāti:
                                                  pilna asinsaina, asins koagulogramma (APTL, protrombīns, INR), asins bioķīmija (ASAT, ALAT, urea, kreatinīns, glikoze, olbaltumvielas, elektrolīti), elektrokardiogramma ar aprakstu (pieaugušajiem), plaušu rentgenogramma (ar aprakstu, derīga 1 gadu).
                                                  – Lai samazinātu asiņošanas risku, divas nedēļas pirms plānotās operācijas ir jāpārtrauc lietot asinis šķidrinoši medikamenti (aspirīns, orfarīns u.c.). Sievietēm jāņem vērā, ka operāciju nedrīkst veikt menstruāciju laikā, īpaši pirmo trīs dienu laikā.
                                                  – Uz operāciju jāierodas tukšā dūšā. Operācijas dienā ir aizliegts ēst un dzert!
                                                  – Pieaugušajiem nepieciešams organizēt transportu mājup, jo pacients pats pēc operācijas nedrīkst sēsties pie stūres, kā arī obligāti jābūt kādam, kurš pacientu pavada mājās.

                                                  Operācijas norise:

                                                  Operācija parasti tiek veikta vispārējā anestēzijā. Operācijas laikā veic griezienu vienā no nāsīm deguna iekšpusē. Tiek evakuētas izlocītās skrimšļainās un kaulainās daļās. Ja nepieciešams, veic arī deguna gliemežnīcu operāciju, lai samazinātu to izmērus. Pēc deguna starpsienas iztaisnošanas deguna ejās ievieto silikona plāksnītes vai hemostatiskos sūklīšus, lai samazinātu asiņošanas risku, kā arī lai operācijas efekts būtu labāks. Šos materiālus ķirurgs evakuēs nākamajā nozīmētajā vizītē.

                                                  Pēc operācijas:

                                                  Lai samazinātu pēcoperācijas asiņošanas un tūskas risku, jūsu ārsts var lūgt ievērot noteiktu režīmu pāris nedēļu pēc operācijas:

                                                  – pacelt galvgali gulēšanas laikā;
                                                  – stipri nešņaukt degunu;
                                                  – ievērot miera režīmu. Ierobežotas fiziskās aktivitātes;
                                                  – nelidot ar lidmašīnu 14 dienas pēc operācijas;
                                                  – nepieciešamības gadījumā lietot pretsāpju medikamentus;
                                                  – izvairīties no karstiem ēdieniem un dzērieniem;
                                                  – neiet karstā vannā, dušā;
                                                  – ārsta noteiktu laika periodu neapmeklēt pirti, saunu;
                                                  – veikt deguna eju kopšanu (pēc ārsta rekomendācijām).

                                                  Kad nepieciešams apmeklēt ārstu ārpus kārtas?

                                                  – Pēc operācijas ir iespējama asiņošana no deguna, mājas apstākļos var palīdzēt aukstuma kompreses uz pieres vai uz spranda. Ja asiņošanu neizdodas apturēt, jāmeklē medicīniskā palīdzība.
                                                  Ne vienmēr rezultāts parādās uzreiz, tas ir atkarīgs no katra individuāli. Parasti 3–6 mēnešu laikā viss nostājas “vecajā” vietā, un, ja tas rada sūdzības, var apsvērt atkārtotu deguna starpsienas operāciju.
                                                  Lielākā daļa pacientu, kam tiek veikta deguna starpsienas operācija, atzīmē, ka elpošana caur degunu ir uzlabojusies, kā arī samazinājies deguna blakusdobumu iekaisumu skaits.

                                                    Vienības gatvē 51, Rīga

                                                    Brīvības gatvē 410, Rīga








                                                    Timpanostomija

                                                    Ventilācijas caurulītes vai timpanostomijas kaniles ir mazas no plastmasas vai metāla izgatavotas caurulītes, ko ievieto bungplēvītēs. Šīs caurulītes nodrošina ventilāciju uz vidusausi, tādējādi novēršot šķidruma krāšanos aiz bungplēvītes. Caurulīšu ievietošanu rekomendē pacientiem (parasti bērniem), kam ir šķidrums vidusausī (sekretors otīts), īpaši gadījumos, kad šā iemesla dēļ bērnam ir pasliktināta dzirde un runas aizture. Caurulīšu ievietošanu rekomendē veikt arī tad, ja pacientam ir bieži un/vai hroniski vidusauss iekaisumi. Nereti tās pašas izkrīt laukā pēc 6–9 mēnešiem, vai arī tās tiek izņemtas pēc 1–1,5 gadiem.

                                                    Normālos apstākļos vidusausī ventilācija notiek caur dzirdes kanālu (Eistāhija kanāls), kas savieno vidusausi ar aizdeguni. Šis kanāls regulē gaisa spiedienu, atjauno gaisu un drenē sekrētu no vidusauss.

                                                    Iekaisums un gļotu veidošanās dzirdes kanālā, kas rodas iekaisuma vai alerģisku reakciju dēļ, var veicināt dzirdes kanāla aizvēršanos un šķidruma veidošanos vidusausī. Tas parasti skar bērnus, jo viņiem dzirdes kanāls ir novietots horizontālāk un ir šaurāks nekā pieaugušajiem – faktori, kas veicina drenāžas traucējumus un kanāla bloķēšanos.

                                                    Ventilācijas caurulīšu ievietošana ir alternatīva gaisa nodrošināšanai vidusausī, kā arī samazina spiedienu tajā.

                                                    Riski:

                                                    Ventilācijas caurulīšu ievietošana ir relatīvi droša procedūra ar zemu nopietnu komplikāciju risku. Iespējamās komplikācijas:
                                                    – asiņošana un infekcija;
                                                    – pastāvīga šķidruma drenāža no auss;
                                                    – ventilācijas caurulīšu nefunkcionēšana sakarā ar asins recekli, gļotām vai citiem sekrētiem;
                                                    – pārāk ātra caurulīšu paševakuācija;
                                                    – pēc caurulītes izkrišanas vai izņemšanas bungplēvītē paliek caurums, kurš pats nesadzīst.

                                                    Operācijas norise:

                                                    Šī procedūra bērniem parasti notiek vispārējā maskas anestēzijā, kuras laikā bērns nejūt nekādas sāpes. Pieaugušajiem šo procedūru var veikt arī lokālā anestēzijā, veicot infiltrācijas anestēziju aizauss rajonā, līdzīgi kā zobārstniecības procedūru laikā.

                                                    Iespējamās komplikācijas anestēzijai ir ļoti retas, iespējamas alerģiskas reakcijas, apgrūtināta elpošana, sirdsdarbības traucējumi, slikta dūša un vemšana pēc operācijas.

                                                    Kā sagatavoties operācijai:

                                                    – Pirms operācijas jāveic asins analīzes – pilna asinsaina, asins koagulogramma.
                                                    – Pirms operācijas izstāstiet visu svarīgo par bērna slimību vēsturi (kādus medikamentus bērns lieto, vai ir kādas hroniskas slimības, vai ir bijušas alerģiskas reakcijas, kāda ir ģimenes slimību vēsture – iespējamas iedzimtas slimības).

                                                    Kā palīdzēt bērnam sagatavoties:

                                                    – Paskaidrojiet, kāpēc tas nepieciešams, – stāstiet, ka pēc procedūras bērns jutīsies labāk vai ka pēc tam varēs dzirdēt daudz labāk.
                                                    – Izskaidrojiet, ka speciāli medikamenti palīdzēs gulēt un nejust sāpes caurulīšu ievietošanas laikā.
                                                    – Atļaujiet bērnam ņemt līdzi viņa mīļāko mantiņu vai sedziņu, jebko, kas viņam ļauj justies komfortabli.

                                                    Procedūras norise:

                                                    – Anestēzija – vispārējā anestēzija, tāpēc bērns nejutīs sāpes. Procedūras laikā pacientam ir uzstādīti vairāki monitori, lai varētu sekot līdzi un nepieciešamības gadījumā regulēt bērna sirdsdarbību, asinsspiedienu, skābekļa daudzumu asinīs.
                                                    – Procedūras norise – ilgst 10–15 minūtes. Tiek veikts neliels grieziens bungplēvītē, atsūkts šķidrums no vidusauss un grieziena vietā tiek ievietota ventilācijas caurulīte.

                                                    Pēc procedūras bērns tiek vēl novērots, līdz viņš pamostas, un, ja nav nekādu komplikāciju, tad bērns tiek vests pie vecākiem un jau pēc dažām stundām var doties mājās. Pēc procedūras bērns, visticamāk, būs miegains, iespējams, ka būs slikta dūša, ko izraisa anestēzijas zāles. Pēc ~24 h bērns atgriežas savā ierastajā dienas režīmā. Parasti pēc procedūras bērns uzreiz pats jūt vai vecāki pamana dzirdes uzlabošanos. Ir iespējamas sāpes pēc caurulīšu ievietošanas, to novēršanai der jebkurš bērniem domātais pretsāpju medikaments.

                                                    Novērošana:

                                                    – Standarta gadījumā ārsts, visticamāk, nozīmēs apmeklējumu pie otolaringologa 2–4 nedēļu laikā pēc caurulīšu ievietošanas. Atkārtots apmeklējums pēc 4–6 mēnešiem.
                                                    – Pēc procedūras, iespējams, tiks nozīmēta dzirdes pārbaude, ja pirms tam ir bijuši dzirdes traucējumi.
                                                    – Visdrīzāk, bērnam nebūs nepieciešams sargāt ausis no ūdens, ja vien to neliedz ārstējošais ārsts.

                                                    Kādos gadījumos meklēt speciālistu ārpus kārtas:

                                                    – Ja ir dzelteni, brūni vai asiņaini izdalījumi no auss ilgāk par 1 nedēļu pēc caurulīšu ievietošanas.
                                                    – Ja ir pastāvīgas sāpes, dzirdes vai līdzsvara traucējumi.

                                                    Rezultātā – ventilācijas caurulītes nodrošina ventilāciju un drenāžu vidusausī:

                                                    – Samazinās vidusauss iekaisumu risks (jāpiebilst, ka ventilācijas caurulīšu ievietošana nepasargā no visiem vidusauss iekaisumiem).
                                                    – Atjaunota vai uzlabota dzirde.
                                                    – Uzlabojas bērna runa.

                                                      Vienības gatvē 51, Rīga

                                                      Brīvības gatvē 410, Rīga








                                                      Tonsilektomija

                                                      Tonsilektomija ir ķirurģiska procedūra, kuras laikā tiek izņemtas aukslēju mandeles – divi ovālas formas limfoidālo audu veidojumi rīkles mugurējā daļā, katrs savā pusē.

                                                      Agrāk tonsilektomija tika veikta biežāk, lai ārstētu aukslēju mandeļu iekaisumus un infekcijas. Mūsdienās aukslēju mandeļu operāciju veic, lai ārstētu obstruktīvu miega apnoju, hroniskus aukslēju mandeļu iekaisumus, kas nepadodas konservatīvai ārstēšanai.

                                                      Kāpēc tā tiek veikta?

                                                      Recidivējoši, hroniski vai smagi tonsilīti (angīnas):

                                                      • septiņas un vairāk tonsilīta epizodes viena gada laikā;
                                                      • trīs un vairāk tonsilīta epizodes gadā divus gadus pēc kārtas;
                                                      • trīs un vairāk tonsilīta epizodes gadā trīs gadus pēc kārtas.
                                                      • Palielinātu aukslēju mandeļu dēļ (miega apnoja).
                                                      • Paratonsilāra abscesa gadījumos – stāvoklis, kad iekaisuma dēļ sakrājas strutas aiz mandeļu audiem un ne drenāža, ne antibiotikas nav efektīvas ārstēšanā.

                                                      Riski

                                                      – Reakcija uz anestēziju. Medikamenti, kuri tiek ievadīti, lai pacients gulētu, var izraisīt īslaicīgas blakusparādības – galvassāpes, sliktu dūšu, vemšanu. Nopietnākas blaknes pēc anestēzijas medikamentu ievades ir retas.
                                                      – Sāpes un pietūkums mēles un rīkles rajonā var apgrūtināt elpošanu. Izteiktākās sāpes un pietūkums ir 2.–3. pēcoperācijas dienā. Ieteicams lietot daudz šķidruma, vislabāk ūdeni (2–3 l dienā).
                                                      – Asiņošana operācijas un pēcoperācijas periodā. Operācijas laikā asiņošanu ir daudz vieglāk apturēt. Pēcoperācijas periodā asiņošana parasti tiek novērota septītajā un 14. dienā, kas ir saistīts ar kreveļu veidošanos. Stingri jāievēro ārsta norādītais režīms.
                                                      – Infekcijas risks pēc operācijas ir ļoti zems, bāli dzeltenie aplikumi rīklē ir normāls dzīšanas process, un antibakteriāla terapija pēc operācijas ir nepieciešama ļoti retos gadījumos.

                                                      Kā sagatavoties operācijai?

                                                      – Iztaujāt radiniekus, vai kādam ir bijušas alerģiskas reakcijas vispārējās anestēzijas laikā, vai pacientam vai kādam ģimenē ir asins recēšanas problēmas. Noskaidrot, vai ģimenē kādam ir alerģiskas reakcijas uz medikamentiem, kā arī pašam (vecākiem) jāzina par iespējamām alerģiskām reakcijām.
                                                      – Ierodoties uz operāciju, līdzi jāņem analīžu un citu izmeklējumu rezultāti:
                                                      pilna asinsaina, asins koagulogramma (APTL, protrombīns, INR), asins bioķīmija (ASAT, ALAT, urea, kreatinīns, glikoze, olbaltumvielas, elektrolīti), elektrokardiogramma ar aprakstu (pieaugušajiem), plaušu rentgenogramma (ar aprakstu, derīga 1 gadu).
                                                      – Lai samazinātu asiņošanas risku, divas nedēļas pirms plānotās operācijas ir jāpārtrauc lietot asins šķidrinošus medikamentus (aspirīns, orfarīns u.c.). Sievietēm jāņem vērā, ka operāciju nedrīkst veikt menstruāciju laikā, īpaši pirmo trīs dienu laikā.

                                                      – Uz operāciju jāierodas tukšā dūšā. Operācijas dienā ir aizliegts ēst un dzert!
                                                      – Pieaugušajiem nepieciešams organizēt transportu mājup, jo pacients pats pēc operācijas nedrīkst sēsties pie stūres, kā arī obligāti jābūt kādam, kurš pacientu pavada mājās.
                                                      – Jārēķinās ar 10–14 dienu mājas režīmu. Ierobežotas fiziskās aktivitātes un diēta, par kuru sīkāk izstāstīs operējošais ārsts. Bērniem pēcoperācijas periods parasti paiet vieglāk, īpaši tad, ja tiek veikta tonsilotomija (daļēja aukslēju mandeļu izņemšana), nevis tonsilektomija (pilnīga aukslēju mandeļu izņemšana).

                                                      Operācijas norise:

                                                      – Parasti ilgst līdz vienai stundai, taču tas var variēt rētaudu, asiņošanas un citu faktoru dēļ;
                                                      – operācija notiek vispārējā anestēzijā, tāpēc pacients tās laikā nejūt nekādas sāpes;
                                                      – lai nodrošinātu pieeju aukslēju mandelēm, tiek ievietots speciāls mutes pletējs, ar kura palīdzību tiek atvērta mute un šādi nofiksēta. Tad veic griezienu mandeļu lociņā, un mandele tiek izlobīta no aukslēju nišām ar visu kapsulu. Bērniem parasti tiek nogriezta tikai daļa aukslēju mandeļu (ja sūdzības ir par krākšanu, miega apnoju vai mandeles izmēros ir klīniski palielinātas). Ar elektrokoagulāciju tiek apturēta asiņošana, nepieciešamības gadījumā aukslēju lociņi tiek sašūti savā starpā. Tiek veikta operācijas vietas kontrole, un operācija tiek pabeigta.

                                                      Atlabšanas periods:

                                                      – Sāpes pēc operācijas ir neizbēgamas, parasti tās ir aukslēju mandeļu rajonā, nereti sāpes izstaro uz ausīm, žokli, kaklu.

                                                      – Pasākumu kopums, ko der ievērot sāpju samazināšanai un lai paātrinātu atveseļošanos:

                                                      • pretsāpju medikamenti, kurus pēc operācijas ir nozīmējis jūsu ārsts;
                                                      • šķidruma uzņemšana – ir nepieciešams uzņemt lielu daudzumu šķidruma, lai samazinātu dehidratāciju, līdz ar to samazinātu sāpes;
                                                      • ēdiens. Jāēd mīksta, blendēta pārtika. Jāizvairās no karstiem ēdieniem un dzērieniem, kā arī no kairinošiem, asiem ēdieniem. Asi, skābi, cieti ēdieni paaugstina asiņošanas risku, kā arī palēnina dzīšanas procesu un palielina sāpes;
                                                      • miera režīms – ierobežotas fiziskās aktivitātes ~2 nedēļas pēc operācijas. Fiziskās aktivitātes (sportošanu), skolas apmeklēšanu bērniem var atsākt tad, kad pilnībā ir atjaunojušies ēšanas, gulēšanas paradumi. Nav nepieciešamība pēc pretsāpju medikamentiem.

                                                      Kad būtu jāmeklē neatliekama medicīniskā palīdzība?

                                                      – Asiņošana – svaigu asiņu piejaukums siekalām, asins recekļu spļaušana ir indikācija vērsties pēc neatliekamas medicīniskās palīdzības.
                                                      – Paaugstināta ķermeņa temperatūra un drudzis – sazinieties ar savu ārstējošo vai ģimenes ārstu, lai nozīmētu jums nepieciešamo ārstēšanu.
                                                      – Apgrūtināta elpošana – krākšana vai “šņākuļošana” ir normāla parādība pirmajā pēcoperācijas nedēļā, taču, ja jums vai jūsu bērnam ir grūtības elpot, nepieciešama neatliekama medicīniska palīdzība.

                                                        Vienības gatvē 51, Rīga

                                                        Brīvības gatvē 410, Rīga