reiboņi_lorklinika

Reiboņi – arī bērniem! Kā atpazīt un palīdzēt.

Reiboņi jeb vestibulārās funkcijas traucējumi var attīstīties jebkurā vecumā, taču bērniem tie bieži tā arī paliek nediagnosticēti. Tas notiek gan tāpēc, ka bērns vēl nerunā un/vai nespēj aprakstīt savas sajūtas, gan arī tāpēc, ka bērniem vestibulārās funkcijas nelieli traucējumi tiek labi kompensēti un sūdzības bieži tiek attiecinātas uz vispārējo nespēku vai organisma funkcionālo stāvokli, skaidro LOR klīnikas otolaringoloģe Jeļena Peretjatko.

Vestibulārā sistēma cilvēkam attīstās un sāk funkcionēt ātrāk nekā citas sensorās sistēmas, tas notiek vairākus mēnešus pirms dzimšanas. Vestibulārai sistēmai izšķir divas daļas:

  1. centrālā daļa, kura atrodas galvas smadzenēs un ar tām cieši saistītās struktūrās,
  2. perifērā daļa, kura atrodas iekšējā ausī un ar to saistītā nervā.

Lai gan reibonis bērniem bieži ir labdabīga pārejošā situācija, biežu vai ilgstošu sūdzību gadījumā vēlams vērsties pie ārsta.  Vestibulārās funkcijas traucējumu gadījumā atkārībā no iemesla bērnam var palīdzēt dažādi medicīnas jomas speciālisti. Ja ir aizdomas, ka traucējumu iemesls ir auss, mazais pacients tiks nosūtīts pie ausu, deguna un kakla ārsta jeb LOR speciālista. Īpaši svarīgi apmeklēt LOR speciālistu, ja ir sūdzības par pasliktinātu dzirdi, troksni vai ir pārciesti auss iekaisumi. Šajā gadījumā iemesls var būt dažādi hroniska vidusauss iekaisuma veidi, vestibulārā nerva iekaisums, auss traumas.

Vestibulārās sistēmas padziļināti izmeklējumi ir laikietilpīgi un bērniem līdz skolas vecumam ir grūti tos veikt, tāpēc liela nozīme tiek pievērsta informācijai, ko par pamanītiem simptomiem sniedz bērna piederīgie. Speciālists apskatīs bērnu, noteiks vai simptomi atbilst vestibulārās sistēmas traucējumiem, precizēs iemeslu, kā arī ieteiks risinājumu vai papildus izmeklējumus.

Jāatzīmē, ka jaundzimušajiem konstatēt vestibulārās funkcijas traucējumus ir vissarežģītāk. Šeit gribētos piebilst, ka raudošā jaundzimušā vai zīdaiņa nomierināšanai nedrīkst izmantot intensīvu bērna kratīšanu, jo šādā veidā var radīt ne tikai vestibulārā aparāta bojājumu, bet arī izraistīt nopietnas galvas smadzeņu traumas.

Zīdaiņu aprupētājiem vajadzētu pievērst uzmanību šādām pazīmēm, kas var liecināt par vestibulārās funkcijas traucējumiem: dīvainas ritmiskas acu kustības; tendence turēt galviņu un velties tikai uz vienu pusi; zīdainis paliek nemierīgs pie ķermeņa pozīcijas maiņām; bērnam ir iecienītā pozīcija gultiņā un bērns izrāda nepatiku, kad tiek kustināts; ir aizdomas par dzirdes traucējumiem.

Bērniem līdz 3 gadu vecumam par vestibulārās funkcijas traucējumiem var liecināt periodiska izvairīšanās no acu atvēršanas un noteiktām kustībām, neizskaidrojama raudāšana, līdzsvara zuduma simptomātika pie pārvietošanās.

Vecāki bērni ar vestibulārās sistēmas traucējumiem ilgstoši nespēj apgūt riteņbraukšanu, slidošanu, slēpošanu, tiek novērotas neizskaidrojamas nemiera epizodes.

Vestibulārās sistēmas traucējumu svarīga pazīme jebkura vecuma bērniem ir nespēja veikt iepriekš apgūtās prasmes. Ja ir aizdomas, ka bērnam varētu būt reibonis, ir jānodrošina miers un komforta apstākļi, lai mazinātu krišanas un traumatizācijas risku.