Vai mans bērns runā pareizi?

Kas liecina par to, ka bērnam ir runas attīstības traucējumi, un kādos gadījumos jāvēršas pēc palīdzības pie logopēda, skaidro LOR klīnikas sertificēta audiologopēde Evita Bugaja un logopēde Paula Melgaile.

Skaņu apgūšana soli pa solim

Ir jāņem vērā, ka nav tā, ka bērns uzreiz apgūst visas skaņas – tas ir pakāpenisks process, jo fizioloģiski visu skaņu izruna neattīstās uzreiz. Jau pavisam mazs bērniņš spēj vokalizēt dažādas skaņas: sākot no divu, trīs mēnešu vecuma ir tā sauktais gugināšanas periods, bet apmēram no sešu mēnešu vecuma – lallināšanas periods, kad bērns sāk veidot zilbju virknes, piemēram, te-te, da-da, ma-ma, ba-ba, kuras vecāki bieži vien uzskata jau par pirmajiem bērna vārdiņiem. «Ja ir izpalicis kāds no šiem periodiem, ap gada vecumu vecākiem vajadzētu aizdomāties, ka bērna runas attīstību kaut kas nav īsti kārtībā,» stāsta audiologopēde Evita Bugaja. «Reizēm bērniņš mēdz pārstāt veidot skaņas ap sešu, septiņu mēnešu vecumā, kas var būt saistīts ar dzirdes traucējumiem. Ja ir bijusi gugināšana, bet neseko nākamie skaņu attīstības posmi, bērnam vajadzētu vēlreiz pārbaudīt dzirdi. Lai gan Latvijā visās dzemdību iestādēs, bērnam piedzimstot, tiek veikts dzirdes skrīnings, reizēm gadās, ka tomēr tiek pieļautas arī kļūdas,» uzsver logopēde Paula Melgaile.

«Gada līdz divu gada vecumā bērnam ir jāprot izrunāt patskaņus un līdzskaņus p, b, m. Ap gada vecumu ir jāparādās pirmajiem vārdiem, kas gan vairāk būs kā skaņu un zilbju virknējumi. Divu trīs gadu vecumā jau vajadzētu prast izrunāt līdzskaņus t, d, k, n; triju, četru gadu vecumā – līdzskaņus g, s, z, c, b, arī ķ, ģ, ņ, arī j, četru, piecu gadu vecumā – l, arī š, ž, č, dž, f. Piecu, sešu gadu vecumā bērniem vajadzētu prast izrunāt arī skaņu r, taču ir normāli, ja to apgūst arī tikai septiņu gadu vecumā,» skaidro audiologopēde Evita Bugaja, uzsverot, ka tipiskākā kļūda ir tā, ka vecāki paši bērnam māca r skaņas izrunu, bet dara to nepareizi «Bērns iemācās tā saucamo kučiera izrunu, kad skaņa r nāk no kakla vai rīkles, un tad sākas logopēda īstais darbs, kad r skaņas izruna ir jāpārmāca. Un pārmācīt ir grūtāk, nekā iemācīt no jauna!»

Ja vecākiem rodas aizdomas par runas attīstības traucējumiem bērnam, to vispirms vajadzētu pārrunāt ar ģimenes ārstu un tad doties uz konsultāciju pie logopēda vai audiologopēda. «Latvijā arī lielākajā daļā pirmsskolas izglītības iestāžu ir pieejams logopēds vai audiologopēds, kuram, pārbaudot bērnus pirms skolas gaitu uzsākšanas, vajadzētu pamanīt novirzes no normas. Ja speciālists mazajam bērnudārzā ir fiksējis problēmas ar skaņu izrunu, par to tiek informēti vecāki un vajadzības gadījumā tiek uzsākta logopēdiskā terapija. Situācijā, kad logopēds nevar nodrošināt palīdzību izglītības iestādē, var tikt rekomendēts logopēdu apmeklēt ārpus tās,» skaidro Paula Melgaile.

Iemesli, kādēļ bērns nespēj izrunāt visas skaņas vai izrunā tās neprecīzi:

• Dzirdes traucējumi vai dzirdes zudums.

• Mēles koordinācijas traucējumi, pavājināta lūpu muskulatūra.

• Saīsināta zemmēles saitīte. «Nereti neonatologi, izmeklējot jaundzimušo, zemmēles saitītes novērtēšanai nepievērš pietiekamu uzmanību. Ja bērnam zemmēles saitīte ir stipri saīsināta, tad rodas zīdīšanas traucējumi, bet, ja ir neliela saitītes saīsināšanās, tad šādi traucējumi var nebūt, taču tas vēlāk var apgrūtināt skaņu izrunu (piemēram, skaņas l, r, t, d), jo fiziski nav iespējams pacelt mēli pie augšējām cietajām aukslējām (tūlīt aiz augšējiem zobiem). Zemmēles saitīti nevar izstiept, jo saistaudi nestiepjas. Risinājums ir šo saitīti iegriezt pie sejas un žokļa ķirurga, bet šajā jautājumā joprojām nav kāds vienots izvērtēšanas instruments, lai novērtētu, vai zemmēles saitīte bērnam ir jāiegriež vai nē, un tas diemžēl var novest pie skaņu izrunas problēmām, bērnam paaugoties,» skaidro Evita Bugaja.

• Šķeltne – tas ir organisks traucējums, kas ir radies jau grūtniecības laikā. Bērnam var būt gan virslūpas šķeltne, kas ir redzama uzreiz un ko var novērst ķirurģiski, gan cieto vai mīksto aukslēju šķeltne, ko var arī nepamanīt, bet tā ietekmē skaņu izrunu.

• Dizartrija – skaņu artikulācijā iesaistīto nervu traucējums, kas var ietekmēt noteiktu skaņu izrunu (piemēram, skaņu r). «Tie ir fonētiski runas traucējumi, kas radušies, ja runas kustībai nepieciešamie muskuļi ir vāji vai grūti kontrolējami.»

• Attīstības traucējumi, arī galvas smadzeņu traumas.

Vai ir svarīgi, kā vecāki runā un komunicē ar savu bērnu?

Audiologopēde Evita Bugaja uzsver, ka pareizam vecāku runas piemēram ir ļoti liela nozīme. «Vecākiem nevajadzētu atkārtot bērna nepareizi izrunātos vārdus. Jā, tas var šķist smieklīgi un jautri, bet bērns taču nesaprot, ka kaut ko saka nepareizi. Tāpēc bērnam ir jānorāda, kā vārds ir jāizrunā pareizi. Vēl ļoti būtiski, runājot ar bērnu, lai viņš redz, kā vecāki veic skaņu artikulāciju, kā kustas vecāku lūpas, jo spoguļneironi smadzenēs darbojas tikai tad, kad bērns redz, ko dara pieaugušais. Valodu var iemācīties tad, kad tu dzirdi un redzi. Starp citu, ir bērni, kuriem ir svarīga arī taktilā stimulācija, tāpēc mazi bērniņi bieži vien arī liek pirkstus mutē.»

Vecākiem jābūt gataviem iesaistīties

Abas speciālistes uzsver, ka ļoti svarīga ir sadarbība starp vecāku, bērnu un logopēdu. «Nav tā, ka, strādājot vien ar logopēdu, būs rezultāti, vecākiem ir jābūt gataviem, ka ar bērnu būs jātrenējas un jāveic vingrinājumi arī mājās. Tā ir svarīgākā terapijas daļa, ka mēs darbojamies komandā un esam uz viena viļņa,» uzsver Paula Melgaile, atzīstot, ka viens no pirmajiem jautājumiem, ko viņa uzdod vecākiem – vai viņi būs gatavi strādāt ar bērnu arī mājās. «Ļoti būtisks ir darbs tieši ar vecākiem, jo viņiem ir jābūt gataviem iesaistīties, strādāt, motivēt savu bērnu veikt mājās speciālista iedotos vingrinājumus.» Arī Evita Bugaja norāda, ka galvenais ir panākt, lai vecāks izprot problēmas nopietnību un tiešām ir gatavs ar bērnu strādāt mājās. «Jā, bieži vien bērni negrib vecāku klausīt, bet tad jācenšas bērnu motivēt – izpildīsim vingrinājumus, kārtīgi pastrādāsim un tad dabūsi saldumiņu vai ko citu. Jā, te darbojas apbalvošanas tehnika, bet tā tiešām darbojas! Patiesībā jau bērni vairumā gadījumu ir gatavi darboties, bet mājās viņi vieni paši nesēdēs pie spoguļa un nepildīs vingrinājums – te ļoti, ļoti daudz ir atkarīgs no vecākiem, cik daudz viņi ir gatavi iesaistīties. Svarīgākais bērnu ir ievirzīt pareizā ceļā, ierādīt pareizu skaņu izrunāšanas tehniku un tad noteikti izdosies sasniegt rezultātu.»

Pirmā vizīte pie audiologopēda

Kopā ar bērnu ierodoties uz pirmo konsultāciju pie audiologopēda, pirmkārt, vecākiem ir jābūt gataviem sarunai jeb anamnēzes ievākšanai. Stāsta audiologopēde Evita Bugaja: «Svarīgi ievākt informāciju, sākot jau no grūtniecības laika, būtiski ir arī tas, kā bērniņš ir piedzimis, vai ir bijušas kādas traumas vai saslimšanas, kas var ietekmēt attīstību, jāsaprot, kādi ir bijuši agrīnie vokalizācijas periodi, vai tie ir izieti, iespējams, bērnam vēlreiz ir jāpārbauda dzirde. Lieliski, ja vecāks audiologopēda vizītei ir sagatavojies – uzņēmis mājās video, kur bērns runā, sarakstījis uz lapas bērna biežāk pateiktās skaņas, zilbes, vārdus un teikumus. Tas noder situācijās, ja pirmajā vizītē bērns ir sakautrējies un nevēlas runāt vai iesaistīties aktivitātēs.

Nākamais solis ir artikulācijā iesaistīto struktūru (mēles, lūpu un sejas muskuļu) izvērtēšana. Ir vairākas speciālas artikulatīvās kartītes, kuras izmantojot, logopēds skatās, kā strādā bērna artikulatīvās struktūras – kā bērns var pacelt mēli pie deguna, pie zoda, uz vienu pusi, otru utt., lai varētu izvērtēt, vai bērnam nav saīsināta zemmēles saitīte, vai mēle ir lokana un kustīga. Tad seko skaņu jeb fonēmu pārbaude – bērnam rādu dažādus attēlus ar konkrētām skaņām, piemēram, attēlu ar peli, un viņam ir jānosauc redzamais attēlā, lai var izvērtēt skaņu izrunu, gan klausoties, gan skatoties, kā bērns runā. Tad piefiksēju, kuras skaņas bērns izrunā pareizi, bet, kuras, piemēram, aizstāj vai neizrunā precīzi. Kad esmu izvērtējusi skaņu izrunu, ir skaidrs, kuras skaņas bērnam būs jāmācās. Ja bērnam ir jau seši gadi, tad lūdzu nosaukt arī burtus, izvērtēju, vai bērns atpazīst burtus, vai prot likt kopā divas skaņas, velk kopā zilbes. Tad izstrādājam terapijas plānu un nākamā tikšanās reizē jau ir nodarbība ar bērnu, kad sākam mērķtiecīgi strādāt ar to skaņu izrunu un runas prasmēm, kas ir jāattīsta.» Logopēde Paula Melgaile uzsver, ka, strādājot ar bērniem, ļoti svarīgs ir arī spēles un rotaļas elements. «Saikni ar bērnu veidojam caur rotaļu, jo sadarbība ir ārkārtīgi svarīga. Katram bērnam ir vajadzīga individuāla pieeja. Piemēram, ir bērniņi, kas no daudz kā baidās, bet bieži vien ir tā, ka vairāk baidās mamma, jo bērnam ir kāda problēma, kas rada bažas un trauksmi. Taču nevajadzētu savas bailes pārnest uz bērnu. Ir jāspēj rast uzticība, lai vecāks, bērns un logopēds varētu veiksmīgi sadarboties ilgtermiņā.»